Es i' skrējs, es i' lecs...

Bet pirms tam, bija kārtīgs “Fui” telefonklausulē,  no manas māsas, kad  viņai paziņoju par mūsu plāniem nakšņot pazemē (jo viņai arī būtu bijis šausmīgi bail, līst dziļi iekšā klintī, un kur nu vēl palikt tur pa nakti). Tas viņas “fui” man iedžinkstējās ausīs, tad kad kāpām virsū uz prāmja Rīga – Stokholma, kļuva vēl uzmācīgāks, kad tuvojāmies vecajām sudraba raktuvēm netālu no Sala pilsētiņas Zviedrijā,  un tas burtiski  pulsēja manā galvā veselas 4 minūtes, kad ar lielu liftu, laidāmies lejā pazemē uz - 11 stāvu. Un tad pēkšni tas stulbais vārds izzuda no mana prāta, tas bija tajā brīdī, kad 2 laipni gidi ieveda mūs apartamentos, kas tūristu ceļvežos atzīmēti kā vieni no netradicionālākajām naktsmītnēm uz zemeslodes.

Vienīgais šīs unikālās viesnīcas numuriņš atrodas 155 m zem zemes un vairāk līdzinās milzum milzīgai alai, manuprāt tādai, kādā neatteiktos dzīvot arī pats Kalnu karalis slavenajā Grīga skaņdarbā. Kārtību šajā viesnīcā 24h/7 uzmana kalnu lēdija, kuru, gan neviens laikam nekad nav redzējis, bet kurai ļoti nepatīkot, ja cilvēki viņas klintī svilpo, vai skaļi uzvedas.  Iespējams, ka arī aiz cieņas pret viņu, atmosfēra numuriņā sākotnēji bija bailīgi jauka un klusināta, līdz atskanēja jau pieminētais: “Es i’ lecs, es i’skrējs, bet zem zemes... zem zemes gan nekad neesmu gulējs”

Tagad, bez džinkstēšanas ausīs, varu droši teikt, ka nakts sudrabaraktuvēs bija viens no spilgtākajiem brīžiem Ziemeļu zemēs un turpinot ceļojumu ikviens no mums varēja pārējiem atkal un atkal ar lepnumu atgādināt  -  to ka: “Es i’ lecs, es i’skrējs, es i zem zemes gulējis un es i’arī pūdētu zivi pats aiztics” – bet par to lai Gustavs ziņo.