Skābēto zivju garīgā mājvieta.

Kad Uģis un Gustavs atteicās piemest naudu cirvja un āmura iegādei, es sapratu, ka zombiji ir mazāks bieds par diviem vīriem, kam skābētas zivis ir svarīgākas par pašu drošību.

Es īsti nezinu, kāda seja jāsataisa dodoties uz Surströmming (pūdētās, jeb skābētās siļķes) Meku. Tāpēc mācījos no dzīvē daudz pieredzējušajiem kolēģiem. Braucot uz prāmi, kuram mūs būs jānogādā uz nu jau šaubas raisošo Ulvon salu, pamanīju pirmās izmaiņas cilvēkos, kuras var rasties tikai un vienīgi nepārprotami spēcīga sakrāla objekta tuvumā. Pirmo es ieraudzīju savādu spīdumu režisora un pēc tam jau arī Gustava acīs (Marta bija aizņemta ar Šopu, jeb veikalu dievu piesaukšanu). Tālāk abi iepriekšminētie pieklusa un nelabprāt reaģēja uz jebkādiem kairinājumiem.

Es, protams, spēlēju līdzi, jo atcerējos gangsterfilmās bieži dzirdēto: ”Viņš aizgāja izpeldēties ar zivīm. Ha, ha. Ha.”

Skābējuma enerģētikai kļūstot spēcīgākai Gustavs cenšas apsteigt katru auto uz lielceļa. Uģis zvana „savējiem” uz Latviju un uzdod dīvainus jautājumus, kā: „Paskaties google maps un pasaki kur mēs esam.” Šķiet Martu Surströmming tuvums iespaido visvairāk. Viņa puspievērtām acīm ieslīgusi vācu spēkrata krēslā nekustās un aizbildinās ar nogurumu. Es lēnām sāku apsvērt iespējamos bēgšanas variantus, jo iespēju vairs nebūs daudz. Viscerīgākais, liekas, bēgt līdz ko auto apstājas. Bet mirkli to apsverot, saprotu, ka šajā apvidu būtu grūti atrast kādu, kura ķermenī nav skābētas siļķes. Tāpēc ar sasvīdušajām plaukstām stipri ieķeros krēslā un ceru, ka viss beigsies labi.

Kas notika pēc zivju apēšanas?

Es:  Sapratu, ka arī manā dvēselē ir maza daļiņa no skābētas siļķes.
Uģis:  Beisbola cepure viņa galvā uz visiem laikiem sagriezās pa 45 grādiem no deguna virziena.
Marta:  Solījās Rīgā izveidot debašu klubiņu.
Gustavs:  Iešuva savā ādas jakā polsterus (citas izmaiņas nepamanīju).