Stiprās zemes miera deva... un daudz, daudz lavas...!

Ir brīdis starp sestdienu un svētdienu un es, savā prātā risinot lokāla mēroga pasaulīgi svarīgo dilemmu “Īslande vai Islande”, kravāju ceļa somu 4:00 no rīta, lai paspētu uz lidmašīnu. Nakts nav ne īsti beigusies, ne rīts īsti iestājies, bet visā nedēļas nogales ņirboņā viena virsotne ir palikusi izklaides vaļību neaptraipīta – domas par Ledus zemi. 

Šis ir ilgi gaidīts ceļojums, jo tas ir pirmais uzsākot Ziemeļu puses 2. sezonu. Arī Marta, kad vien vasarā saskrējāmies, allaž Ledus zemi pieminēja. Abi pievērām acis, uz mirklīti pasapņojām, centāmies iedomāties, kā tur ir... Mirkli pēc mirkļa, sapulci pēc sapulces šis brauciens kļuva par iekāri. Arī visas laicīgās finansu neražas, kas nemitīgi un neatlaidīgi krita kā baļķi mūsu priekšā, nespēja atturēt no nu jau fundamentāli pieņemtā lēmuma “BRAUCAMLAIVAITURKAS!!!” Un tagad vien pāris stundu nīkšana Stokholmas lidostā mūs šķir no vietas, kura pasaulei dod trešdaļu no visas lavas un vismaz pusi no elfu populācijas...

Ledus zemes starptautiskā lidosta atrodas apmēram 40 km no Reikjavīkas vietā, kuru sauc Keflavīka. Vēl īsti neattapušies no lidmašīnas logā redzētā, dodamies pa trapu prom un Ledus zeme sveicina mūs ar vieglu remdenu vēju, mēness ainavu (to mēs tā visi nosaucām gandrīz vienprātīgi...latvieši, slavenie mēness virsmas pazinēji) un mierīgiem, pieklājīgiem cilvēkiem. Pēdējie ir tie, kas pēc mūsu  sajūsmas par ainavu un zemes dzīļu jūtamo pārspēku, sniedz lielāko dāvanu – mieru. Jau  pēc trešās intervijas mums bija skaidrs, ka nevienu dusmīgu vai īgnu vietējo nesatiksim. Viņu miers un vienmērība ir iedvesmojoša ! Pasaules iekaisušais prāts top rāms Ledus zemē, tomēr tas neisalst. It sevišķi Baltijas vidusdaļā sastopamais agresīvais jucekliskums šeit rimstas un visa saziņa un filmēšanas darbs pieņem sāgas atšķetināšanas, pat dēkas formu. Pat ierastā komandas strīdus teorija šeit saļogās. Ja parasti ceturtajā dienā visi komandas biedri no ikdienas ciešās saskares noguruši kārtīgi izvillojās, tad šeit tie strīdiņi kaut kā ātri izkūp, pārvēršas jokā... Joku gan bija daudz, tiesa...iekšējai lietošanai, bet tomēr ir diezgan uzjautrinoši dzirdēt vietējo valodu, kur nominatīva izskaņa ir “ūr”. Nu, piemēram, kad dikti gribās paēst, pirmā lielceļa bufete ir rotāta ar uzrakstu “Pizzur, Steikur, Hamburgerar, Kaffe – Te”. Izlasiet to vienā elpas vilcienā un latviski...Un tad jau maisam gals vaļā...”Labrītūr...iešu dušūrēt...pasargūrē manu somūru... Martai gan bija vēl daudz citi joki, jo regulāri tika apmeklēts Čurļoņa muzejs Ledus zemē... Error! Domāts iekšējai lietošanai!!

Ledus zemē bez auto nu nekur. Visur lava, bezceļš.. Vietējie jau tā brangos apvidus auto ir aprīkojuši ar vēl brangākiem riteņiem. Daži pat ar tādiem, ka, lai nokļūtu pie stūres ir jāpieliek trepītes. Baigi, ne?! Tāds Porš Kajan pats izskatās pēc blusas, kad tos riteņus pieliek, Lankrūzers arī... Šis ir viens no aspektiem, kas diezgan uzmācīgi atgādināja par ilglaicīgo ASV saimniecisko un militāro  klātbūtni šajā zemē. Nu labi... gaidam, kad mums izsniegs mūsu pārbraucieniem paredzēto spēkratu. Vīrišķā komandas daļa, kas šoreiz bija trīs vīri – es, kam roks sirdī, režisors Uģis un Vides Filmu studijas patriarhs Uldis Cekulis, kurš šoreiz bija tikai operators...ļoti labs, jau iekšēji uzbūrām ainu, ka mums tagad būs jācīnās, kurš tad te tagad brauks pie stūres...džipu jau visiem latviešiem gribētos... Un tātad - ir skaista rīta idille otrajā ceļojuma dienā un mūsu piecu cilvēku komandai tiek izsniegts....... FORDS.........Fiesta......motors 1.1...riepas – parastās vasaras.... Un par to, kurš brauks pie stūres mēs tik tiešām kāvāmies, jo pie stūres bija visvairāk vietas... Bet ziniet – mēs ar Fiestu uzbraucām ledājā !!! 

Prieks par mazkalibra automobīli, kuru mēs vēl šobaltdien dēvējam par Labo Fiestinieku, bija vēlviena dāvana no Ledus zemes, kas ļāva mums apbraukt visas parastības, ko sastop tie ļaudis, kuri par maksu redz vaļa astes galu, tērpušies North66 izdzīvošanas apģērbā. Tā vietā   mēs iepazinām vulkāna pelnos pašceptu maizi, 40 m/s jaudīgu nerimstošu okeāna zēģeli, puvušu olu smaku katru dienu, jo visur taču ir tie geizeri un lava, ledāja viesmīlību, Ledus zemes aitu suni Aisku, vienu džeku no vietējās grupas Sigur Ros, vienu vecu Arizonas amerikāni, kurš Ledus zemes galvaspilsētu izrunā “Rekjadžava”,  elfu baznīcas jumtu un troļļu sieviešu erotiskā trakuma metodes...Uhhh, tas viss vēl jasamontē un pašiem jāsagremo! Tiksimies zilajos ekrānūros !!!