Svenska Trip tih

 

Subject: 3personisks ziņojums no kajītes bez logiem / 06.03.2010.

Gustavs: Braukt ar labi nodzīvoto prāmi turp un atpakaļ kajītēs bez logiem ir jauna pieredze manā nesenajā ziemeļu lielceļotāja dzīvē. Tās atrodas vidējā rindā, ja uz prāmi skatamies no augšas. Līdz ko sagribas pavērties tik sen nepiedzīvotajos Baltijas jūras ledājos, tā jāmēro 1 Romantikas klāja versts līdz kārotajam skatam. Savā ziņā tā pat ir jauna dimensija, jo līdz šim Latviju atstājām pelēkos laikapstākļos, lai sniegu sastaptu ziemeļu zemēs, laikā, ko jau tēvu tēvi dēvēja par ziemu.

 

Tagad esam atceļā no Zviedrijas brauciena. Šeit sniega ir tikpat, cik latvju ārēs, tikai tas ir tā jocīgi sasnidzis ielu malās. Līdz šim lielāko ziemeļvalsti esam apmeklējuši visvairāk no visām un šejienes niķi/stiķi ir vispazīstamākie. Līdz ar to jautrību ieviest savstarpējā ikdienas sadzīvē šoreiz bijām spiesti  ar jauninājumiem iekšējā komandas leksikā. Ja kādreiz sanāk sastapt Martu un tā ilgāk paklačoties, tad tā izklaidīgi viņai uztaujājiet; “Klau, kā tur ar siltumsūkni?!” , vai arī “Cik ilgi uz trijniekiem nosedēji?!”. Vispār Marta ir malacis - šoreiz izturēja bez veikaliem gandrīz līdz beigām.

Redzēts arī gana daudz, tomēr “atklājēja” pirmo pārsteigumu šoreiz mazliet savādu darīja fakts, ka visas tēmas gatavojām mēs paši - Uģis, Marta un es, nevis īpašs izpētes autors kā līdz šim. Tas nozīmē, ka tēmu klāsts ir sadalīts rūpīgās trejās daļās un katrs atbild par savējo, bet kopējā aprakstā tiek ieliktas apgaismojošas tēzes pārējiem. Paši pūšam un paši degam tagad. Tomēr nobraukti ir vieni 3000 km un sešu dienu laikā ir veikta populārzinātnes cienīga tēvē publicistika - zviedru daudzstāvu nami no koka (!!!), pašpietiekamās pilsētas ideja un totāls megaplāns atomreaktoru izlietotās degvielas noglabāšanai Baltijas jūras krastos... tas tā īsumā. 

Bet garumā ir kāda lieta, kas manī rada smeldzi! Bijām tādā industriālā Zviedrijas vidienes pilsētā kā Borlenge. Tur atrodas viena no pasaules lielākajām papīrfabrikām.... Atceraties, kā mūs savulaik baidīja ar jaunas fabrikas celtniecību??? Smaka, piesārņojums, protesti, vienvārdsakot - vissirslikti.lv ! Borlengē visi negatīvie priekšstati sabruka pirmās intervijas laikā. Tur ļaudis fabriku ir iejūgūši pilsētas enerģētikas ķēdē un nedomā laist vaļā. Siltais ūdens un apkure pa taisno nāk no koksnes vārāmkatla skursteņa un nonāk urbānajās trubās. Smaka? Nav nekādas smakas - gaisā izplēn tīrs tvaiks un pilsētas galva šobrīd moca savas smadzenes kā no šī tvaika vēl pēdējo enerģijas džoulu izsist. Lūk tā!

Tik sparīgs par šo visu esmu tāpēc, ka šī tēma bija manā gādībā....hihi iun trīs rukšķieni:)!

Stāsti no šī brauciena uz ekrāniem nonāks 3.sezonas otrajā pusē, visticamāk, aprīļa mēnesī, uzreiz pēc tam , kad Islandes pasakas būs izstāstītas.

Un vēl - tik dikti mierīgi viņi šeit ir iemācījušies dzīves asumus ar lēnprātību apbraukt.

 

Uģis: Atceros, ka 1986. gada rudenī, piecarpus gadu vecumā, man traki iegaršojās melnā tēja - puskilo iepakojumā ar sarkaniem uzrakstiem turku valodā. Šķipsniņa kaltēto lapiņu, karote cukura un sanāk kaut kas līdzīgs tam, ko var dabūt tautas slēpojumu dzirdināšanas punktos.

Tēvē ziņām es arī toreiz uzmanību nepievērsu - tik atceros, ka dēļ vienas ziņas mana mamma šo tēju drīz atzina par nelietojamu. Turku tēja noteikti esot ievesta Padomju savienībā caur Ukrainu un Baltkrieviju, tādēļ nevar zināt vai to nav ķērusi Černobiļskaja raģiacija.

Toreiz es fantazēju kā radiācija, lielas lodes, kas sastāv no 235 kopā salipušām sarkanām un zilām bumbiņām, izskatā, viegli dūkdama lido pāri mūsu ģimenes dārzam Zviedrijas virzienā (šis attēls bija noskatīts padomju bērnu grāmatā par Atoma vareno spēku).

Kopš tā laika man radiācijas un atomlietas interesē. Padomā - cilvēks no zemes izrok kaut kādas vielas - smagas, nestabilas un šausmīgi bīstamas - cilvēku var nogalināt tā ka nemetās. Bet gudrie zinātnieki izdomā kā to visu savaldīt (ha ha) un ražo elektrību, siltumu un vēl plutoniju, kuru sarkanvalsts specaģenti diemžēl lieto kā indi “valsts nodevējiem”.

Tāpēc jušana gatavojoties “Ziemeļu puses” stāstam par zviedru atomenerģijas nerentablo pusi - tikšanu galā ar atomatkritumiem - mani patīkami kņudināja. Negribu šeit tagad iemasēt aizjūras kaimiņtautas virzienā vērstu sajūsmu par rūpību ar kādu viņi šim jautājumam pieiet. Vien teikšu, ka šoreiz pabijām vietās, kādās vēl nebija būts. Kasetes nepietrūka un baterija nebeidzās - 500m dziļu pazemi, kurā zviedri  pēta urāna konservu uzglabāšanas metodes, safilmējām. Tur arī uzzinājām, ka mūsu mazā zemīte, kopā ar visu Skandināvijas pussalu evolūcijas līkločos ir dreifējusi pat tur, kur tagad ir Antarktīda un tik dziļi pazemē no klints sūcas sāļi rūgts ūdens, kas saules gaismu pēdējo reizi redzēja tad, kad Baltijas jūras vietā virmuļoja Litorīnas jūras ūdeņi - 5000 gadus pirms Jezus. 

Nu lūk, tādā dzelmē zviedruprāt izstrādājušajam urānam ir īstā vieta un zviedri neslēpj kā tas tur noglabājams. Varu pačukstēt, ka Gustavs ar Martiņu atomreaktora darbību māk izskaidrot pat bez montāžas (bet ne pa vienam - tikai tad, ja otrs klausās) un viņi abi kopā tagad prot jebkuras muzeja ekspozīcijas eksponātus papildināt ar to šarmanti informatīvi sportiski spriedzīgo elementu, ko mēs paši saucam par “seksiņu-humoriņu”.

Tā ka nebaidieties - 3.sezonas otrajai pusei mēs paņēmām smagnējas tēmas, bet paši pēc to izdzīvošanas esam džeza pilni. Man wikipēdijā šorīt vienlaicīgi vaļā bija 6 šķirkļi - nuclear reactor technology, enriched uranium, nuclear meltdown, Manhattan project, Chernobyl disaster, Them Crooked Vultures un Marie Curie. 

Tikai melnās tējas vietā tagad garšo kafija.

 

Juris: Šonakt Gustavs sapņoja, ka beidzot ir izdevies samest volvo sānslīdē. Mēs mēģinājām to izdarīt vienalga kādā veidā. Nesanāca. 

Zviedri tādi arī ir, par visu ir padomāts.