Velosipēdu trakums
Guntars Graiksts, autors | Piektdiena, 9.janvāris (2009) 11:27
Man kā zvērinātam velobraucējam ikdienā, sižets par velo transportu Kopenhāgenā pašam visvairāk gāja pie sirds. Iekļauties velo satiksmē kopā ar baņķieri uzvalkā uz sarūsējuša velosipēda, ar sirmu kungu kurš, kravas kastē iesēdinājis mazbērnus, min pedāļus tik raiti, ka ne līdzi tikt. Braukt vienā plūsmā ar plīvojošiem meiteņu matiem, velo zvaniņu skaņām un mirgojošām ugunīm – ar simtiem un tūkstošiem dāņu, kas dodas uz darbu, mājām, uz kino, veikalu un koncertzāli, pie ārsta un draugiem ciemos. Tikai ar velosipēdiem.
Velo infrastruktūru izmēģinām jau dienu pirms oficiālās filmēšanas. Divatā kopā ar skaņu operatoru Aigariņu, kurš, šķiet piesavinājies kaut kādu pozitīvisma esenci un ir gatavs gulēt ar velosipēdu vienā gultā. Taču kā jau visās ziemeļvalstīs, arī šeit ļaudis dzīvo pēc reglamenta un atļaut vakarā ienest velosipēdus viesnīcā neviens īsti neraujas.
Nācās pabraukāt dažas stundiņas.
Taisnību sakot dāņi uztur diezgan lielu velo ātrumu. Rīgā esmu pieradis lavierēt starp automašīnām un justies savā ziņā kā karalis. Šeit nākas rēķināties ar citiem velo braucējiem. Un kad tu saņem izsaucienu “pas pa” (uzmanies) no sirmas kundzītes, kas aiznesas tev garām ar pilnu iepirkumu grozu uz bagāžnieka, tu saproti, ka ne velna nejēdz no velo braukšanas pilsētā. Tāds postpadomju latvietis kā es nekad nav domājis par patiešām reālu velosipēdistu noteikumu ievērošanu pilsētā. Šeit tā ir nepieciešamība.
Nejauši nokļūstam Ostre Anleg – parkā, kurš ir oāze tuksnesī. Tā ir eiroremontu mīlošiem latviešiem pilnīgi nesaprotama parku kultūra. Šeit ir izveidoti celiņi, sastādīti krūmi un koki un ar to arī visa darbošanās beigusies. Neviens nevāc kritušās lapas, koku zarus, daba šeit dara savu darbu. Šķiet, tā ir jau nākošā pakāpe pilsētas apzaļumošanā. Pakāpe līdz kurai var nokļūt tikai caur bezjēdzīgiem eiroremontiem un nomācošu mauriņu pļaušanu.
Lai gan, ir vēl viena iespēja, kā likt latviešiem saglabāt vairāk dabas pilsētā. Nedot parku uzturētājiem pārāk daudz naudas, kā tas notiek, piemēram, ar vecajiem Lielajiem kapiem pie Senču ielas.
Bet tas jau vairs nav stāsts par Ziemeļvalstīm.
Stāsts par velokultūru Kopenhāgenā, Dānijā raidījumā "Ziemeļu puse" skatāms jau šo svētdien 16:30 vai 23:05, bet pēc tam - portālā Diena.lv un šeit.
Raidījumaa ZiemeljuPuse LTV1 programmaa man ir ko mekleet- ssajaa blogaa nav. Iespeejams taapeec, ka raidiijumaa nevar dzirdeet Juusu personiigaas domas un uzskatus.
Par tiem aizsaulee mees nezinaam it neko (taapeec spriedelessana, vai kaa saki - "domaassana", ir bezjeedziiga), bet sseit dzīvajiem ir gan stipras tradiicijas, gan lietas, kas ir sveetas. Ja esi taads stiliigais anarhists, vari taa dziivot, man arii viens piipis, bet ssiis muljkjiibas lasiit negribu. Ja taa iisteniibaa neuzskati, un vienkaarssi raksti nedomaajot, tad muljkjiibas arii lasiit neveelos. Taapeec sso lapu vairs neapmekleessu - neesat mani domubiedri.
Taada "domaassana" atgaadina tikko kaa lasiito sapulces protokolu Sandija blogaa - http://www.videsfakti.lv/index.php/lv/blog/4315/
Skaidroju "fišku" par lielajiem kapiem, kaut arī, es domāju tiem kas aizsaulē viens pīpis, kā to devē - parks, kapi vai dārzs.
Lieta tāda, ka pavasaros, ejot cauri šai teritorijai un vērojot ka uzzied neskaitāmas puķes un vēlāk vietām izbaudot zāli līdz padusēm, rodas pateicības jūtas pret situāciju, kas neļauj latviešiem te uztaisīt mauriņu. :)
Es arī to fišku par kapiem (parku) nesapratu. Un viens labojums - ne tikai "..Lielajiem kapiem pie Senču ielas", bet abās pusēs un pat ZEM Senču ielas.
Kaut arii dazhi idioti-iereednji nosaukussi kapus (kuros apglabaati kaadreiz dziivi un reiz mirussi cilveeki) par parku, nenoziimee, ka sso tragjiski nelaimiigo zemes plekjiiti Riigas teritorijaa jaaturpina deeveet par parku. ( http://lv.wikipedia.org/wiki/Parks ) Ja, raadot ziemeljvalstu dziivesveidu, veelaties pamaaciit latviessus dziivot, taad par to esmu riktiigi prieciiga, jo veel dziivojam un domaajam kaa LPSR. Luudzu, nesskjobiet raidiijuma svaigo auru ar slaabi sarakstiitu blogu (tas viss mums internetaa jau ir paarpaareem - samociiti "literaarie" paarspiileejumi, nevareessana skaidri izteikties rakstiitaa valodaa, teksta "pusskjossana" ar liekvaardiibu, pieraadissana visiem, visiem iespeejamiem lasiitaajiem, ka esmu kruta/-s (peedeejam, Marta-Maartinjsh ir iznjeemums) utt) - labāk taisiet teicamu tv raidiijumu, kas mums akuuti truukst, un tas jums izdodas!
Jau tagad,
Juusu fane Liene no Riigas.
Starp citu, ielu platumi rīgā atļauj izveidot velo celiņus praktiski visur. Ja salīdzinām ar Kopenhagenu, tad tur tajā pašā platumā viņi pamanās ielikt auto joslu, velo celiņu un gājeju ietvi.
Ar interesi no pulksten 16:30 līdz 17 noskatījos jauno raidījumu. Būdams par ziemeļzemju norisēm no pirmavotiem itin labi informēts nesen 40 gadu slieksnim pārkāpis indivīds un iespēju robežās aktīvs riteņbraucējs - esmu diezgan ilgi interesējies arī par velosipēdu būšanām, proti, divriteņu ražošanas vēsturi, attīstību un infrastruktūru Zviedrijā, Dānijā, Vācijā un Holandē - nupat kārtējo reizi guvu apstiprinājumu savām bažām, ka vismaz Rīga (par pārējām Latvijas lielpilsētām neņemos spriest, lai gan arī lielas cerības diezin vai pamats lolot) šādus laikus un uzplaukumu kā Kopenhāgena nepiedzīvos. Protams, aizvadītajos pāris gados pozitīvas tendences un sakustēšanās notikusi arī Rīgā, kaut vai velobraucēju skaita pieaugums par spīti nospiedošajam automašīnu pārsvaram un veloceliņu trūkumam. Interesentiem iesaku iemest aci www.copenhagenize.com Skumji, jo potenciāls mums bija, par to ikviens var pārliecināties, izlasot pagājušā gada decembra nogalē izdoto lielisko saulkrastieša Jāņa Seregina un Edvīna Liepiņa grāmatu „No Leitnera līdz Eirenpreisam. Velosipēdu rūpniecība Latvijā 100 gados.”
Nū, Guntar, zvērināts riteņbraucējs, kuru visi sirmie apdzen - kā sirmais kungs ar mazbērniem kastē, tā sirmā kundze ar pilnu iepirkumu grozu uz bagāžnieka? Tad jau laikam ļoti lēni brauc. :-)
Es arī balsoju par džungļiem pilsētā! Kam mums tie smukumparki, kur pat zālītē nedrīks atlaisties? Ja ļoti vajag izrādīties, ka mums tāda "kulturāla" pilsēta, tad vienu parku var izkopt kā Rundāles pils apkārtni, bet tagad tie parciņi smaržo pēc provinces ambīcijām.