Pareizā proporcija

Šobrīd esam  kaut kur pa vidu savos ziemeļu etalona meklējumos. Visas labās atmiņas un iespaidus par pirmajiem ceļojumiem nedaudz izjauc vakars uz prāmja Rīga - Stokholma.  Apmēram ap  22:00  kopā ar prāmi nošūpojās mana stingrā  pārliecība par raidījuma virsuzdevumu rādīt  Ziemeļvalstu pieredzi kā paraugu. 

Manī pamostas Gustavs ar nejauku jautājumu: ar ko viņi ir labāki kā mēs? Ar to, ka uzsmēķē turpat, prāmja šaurajā gaitenī uzreiz, izejot no kajītes? Ar to, ka apvēlies “baltā apkaklīte”, ieņēmis pār mēru, uzkrītoši grābstās gar jaunu meiteni.lv rozā krekliņā, kura tikpat uzkrītoši tam pretojas?  Vai ar to, ka vidusskolnieces, pievarējušas daļu savu kompleksu, uzspīlējušas mazus mazus, pavisam melnus mini – tā, ka pāri jostas vietai pārvēlies viss, kas vien var pārvelties... ?

Tomēr – stop, stop, pēc pirmās darba dienas Oslo viss atkal nostājas savās vietās. Neuzbāzīgi, laipni un draudzīgi elektromobīļu fani, kas zin, ko dara, un deg par savu lietu. Kundze, kas norvēģiskā atturīgumā mūs laipni iepazīstina ar Nobela Miera prēmijas vēsturi un uz jautājumu par kurioziem vien uzsmaida un viegli nošūpo galvu. Vēl: divi jauni cilvēki  pieklusinātā lepnumā stāsta par pašu izlolotām lampām, kas guvušas atzinību skandināvu elites aprindās.

Te viss ir kārtībā, attiecība starp publiku uz prāmja un mūsu stāstu varoņiem ir pareiza. Tā ir harmoniska. Arī pie mums šī attiecība ir pareiza, tikai varbūt daļskaitlis ir saminīts vietām ar dalītāju.