Pastkartītes iz Norges

Labdien.

Jau nedēļu rosamies pa Norvēģiju, izraisot notikumus, lai pašiem būtu ko filmēt un pēc tam rādīt pa televizoru. Līdzi ir arī fotoaparāts. Un bildes ar' jau gatavas

 

Tāds izskatās šī ceļojuma teams. Tas nefokusā ir Gustavs, tad Marta, kameras cilvēks Valdiņš Celmiņš un es, Uģis Olte. Kafija norvēģiem ir tikpat štruntīga kā Amerikā un Lukoil benzīntankos Latvijā, tādēļ brīdis, kad beidzot atradām kafiju, kas ir šī vārda vērta, tika fiksēts pagaidām vienīgajā šī ceļojuma komandas fotogrāfijā.

 

Tas dampis tur aizmugurē ir prese, kas ar 500 tonnas stipru tvērienu ir spējīga iespiest zelta gabalā slavenā dinamīta izgudrotāja Alfrēda Nobela ģīmi. Šo uzdevumu šī prese veic reizi gadā, kad Oslo kundziņi gatavojas sumināt kādu no pasaules miera vēstnešiem.

 

Lūk, gandrīz īsts Nobeļa miera medālis. No īstā atšķiras ar to, ka tam trūkst teksta gravējums sānā. Un šis nevienam vēl nav pasniegts. Arī Rainim nē.

 

Šādos krātiņos rekordtempos aug mutanti, ko mēs saucam par Norvēģijas lasi. Pēc šeit redzētā un dzirdētā šo te produktu saukt par normālu zivi būtu tas pats, kas kultūrismu saukt par kultūru. Tas lops 2 gadu laikā izaug līdz 4kg svaram un visā pasaulē tos noēd tādā masā, ka norvēģi spēj tik ražot. Piemēram, šajā fjordā atrodošos lašu fermu krātiņos šobrīd atrodas tik pat daudz uzkačāto lašu, cik visā Atlantijas okeānā dabīgo.

 

 

Lūk arī viņi. Tā lampa domāta lašu mānīšanai - viņi domā, ka ir tik gaišs kā vasarā un nedomā par nārstu. Bet par spīti tam, ļoti liels skaits audzēto lašu izmūk un ar savu anbolisko sēklu piesmej savvaļas lašu ikriņus. Vai otrādi.

 

 

Valdiņš ieprovē kārtējo ziemeļnieku pārpratuma pēc radušos delikatesi - Rakfisk, jeb pūdēto foreli. Gatavo to tāpat kā skābus kāpostus, tikai kāpostu vietā liek veselas foreles. Fakts, ka mēs to darījām hoteļa nummuriņā jau der kā atbilde uz to, kā garšoja. Nekā ekstrēma. Skābie kāposti jau ar nav nekas traks.

 

Rakfisk visā savā oranžībā. Norvēģi to smeķē pa Ziemassvētkiem. Jo santaklauss nāk uz smaku.

 

Norvēģu augstkalnu ceļi atgādina sirreālu kompīšspēli - rene cietā sniegā, kas marķēta ar uz pīckām saspraustiem atstarotājiem. Ja to nebūtu, tad sniega šķūres nezinātu kur braukt tad, kad ceļu aizputina. Šīs spēles bosa līmeni mēs sasniedzām 2 dienas vēlāk, bet par to uzrakstīs mūsu satiksmes apskatnieki.

 

 

Tas metāla mudžeklis ir ultrašiks mikroskops, kas vielu spēj apskatīt nano mērogos. Tie ir izmēri, kuros var ieraudzīt atsevišķus atomus un kur pavisam reāli darbojas kvantu fizikas likumi. Sieviete labajā pusē ir šī aparāta autore, kura mums daudz ko pastāstīja. Mēs gan nesaprotam, vai kaut ko sapratām. 

 

Viens nanometrs ir miljardā daļa no metra. Videokameras izšķirspēja atpaliek, taču es ceru izmēram nav nozīmes.

 

Un visbeidzot - šādi izskatās dabai visdraudzīgākie auto pasaulē. Elektromobīļiem Norvēģijas galvaspilsētā pienākas bezmaksas autostāvvietas un bateriju lādēšana uz valsts rēķina. Mums šķita ka viņiem pienāktos arī normāls dizains, nu, vismaz nedaudz tālāk no putekļusūcēju estētikas.