Stāstiņš par zudušo cepuri

Viena no manām sliktajām īpašībām ir izklaidība. Nereti es mēdzu pārspēt pati sevi, un viena no šādām reizēm bija kalnu grēdu ielokā Norvēģijā,  stūrējot VFS Opeli no Oslo uz Bergenu.  Kā zināms šis gaisa gabals, 600 km garumā, ziemas periodā ir jāmēro vismaz  kādas 8  - 10 stundas, jo autoceļi Norvēģijas kalnos ir šauri un ļoti līkumaini.

Jau pieminētajā ielokā, bez krāšņajiem dabas skatiem, bija arī viens mazs un galīgi necils benzīntanciņš,  kurā mēs nolēmām piestāt un iedzert kafiju. Ārā sniga, tādēļ man galvā bija viena no manām mīļākajām un senākajām ziemas cepurēm, mākslīgās kažokādas ausaine, turpmāk tekstā  - “pižiks”.

Sāka jau krēslot un jāatzīst - kafija ar bija briesmīgi negaršīga, tādēļ mēs ilgi nekavējāmies, bet gan turpinājām grūto ceļu cauri Norvēģijai. Pēc pārsimts kilometriem, pēkšņi, zibens ātrumā cauri manam vēderam izgāja kaut kas līdzīgs elektriskajai strāvai,  vienlaicīgi tas kā bulta uzšāvās arī līdz galvai - es nosarku un uzreiz arī nobālēju, jo mans mīļotais pižiks bija palicis, tūuuur  kaut kūuuuur, kalnu ielokā.

Nokļuvuši Bergenā, mēs ķērāmies pie saviem iecerētajiem darbiem, dienas gāja, un es iegādāju sev jaunu cepuri.  Līdz pienāca vakars, kad mums vajadzēja doties atpakaļ uz Oslo...  Šajā vakarā mūsu draudzīgajā filmētāju komandā radās  izvērsta diskusija, par to,  vai braukt pa šauro kalnaino ceļu un atgūt pižiku, vai tomēr mērot taisnāko maršutu un nonākt galā  daudzmaz pieklājīgā laikā. Puse no komandas (neminēšu kura) aizstāvēja domu, ka tomēr jābūt saprātīgiem un par pižiku man jāaizmirst. Tomēr otra puse, (Mārtiņš un pārējie)  rādīja skābus ģīmjus un pie katras mazākās izdevības tikai daudzināja pižika unikalitāti  un nebeidzamo skaistumu.  Tad nu šīs uzkrītošās dīkšanas rezultātā, tika pieņemts sasteigts  un nepopulārs lēmums, doties kalnos  glābšanas misijā “Pižiku atpakaļ”.

Braucot  aizvien augstāk kalnos, mana lielā apņēmība atgūt cepuri sāka noplakt. Stipri sniga, un ceļa līkumi likās divtik šauri , kā šurpbraucot. Gustavs meistarīgi stūrēja  cauri tuneļiem, garām aizām, izbraucot virāžas un serpentīnus (sīkāku aprakstu, varat lasīt Gustava  ziņojumos ) līdz brīdim, kad pašā kalnu korē nokļuvām kārtīgā ziemeļu sniega vētrā. Šādos laika apstākļos kalnu ceļi Norvēģijā tiek slēgti un mums nācās griezties atpakaļ, tā arī nesasniedzot mazo benzīntanciņu, kurā bija atstāts mans “dārgums”. Oslo mēs sasniedzām tikai nākamajā rītā ap 7:00. Arvienvārdsakot briesmīgi nogurdinoša nakts.

Biju jau samierinājusies, ka mana smukā cepure labākajā gadījumā tiks kādai norvēģu zeltenei, bet sliktākajā gadījumā nonāks kādas “humpalas” nagos, kad pēdējā filmēšanas dienā mums radās iespēja atkal nokļūt tajā pat apvidū un vietā, kas bija vien nieka 89 km (Rīga – Kandava) no cepures. Ne bez diskusijām un zvana uz benzīntanku, kas apstiprināja, ka pižiks ir tur pat, kur pamests, mūsu operators Valdis C. saspļāva rokās un aizstūrēja  mūs  visus pakaļ manai mīļajai cepurei.

Un ko es par šo visu varu tiekt:

1) liels, LIELS paldies maniem kolēģiem: Uģim, Valdim un Gustavam;

2) pižika vērtība ir desmitkāršojusies;

2) sievišķi vienmēr beigās  dabū ko grib! (Obligāti noskatieties brāļu Keonu filmu “sadedzini pēc izlasīšanas”)