Martai tūdaļ padošu roku uz trapa. Režisors fotogrāfē, jo operators jau pērk mums kafiju. Šis ir Malmes stacijā parbraucienā uz Kopenhāgenu. Laiks - 6:00 no rīta!

Divi džeki vienādās drēbēs uz mūsu kuģa tikmēr mēģina žāvēt katrs savējās.

Neizdodas...

Vēja ģenerātori ir dāņu. Logs savukārt pieder zviedru vilcienam. Jautājums - kā sauc tiltu, pa kuru traucamies?

Šis ir liels retums! Nekad ar savu Sauli nesanāk būt vienā bildē!!! Pēc trim minūtēm mani notrieks mopēds...

VeloMarta pozē Kondrašina vasaras kalendāram!

Plaģiāts! 100%! Baigais jau nu skandināvu dizains... Katlakalns foreva!!!!

Šeit es pirmoreiz aizmigu intervijas laikā un neviens mani pat nemodināja.

Tikko pamodies pēc intervijas.

Marta pēc intervijas sēž uz dizaina.

Tūīt vācieši leks aukstā jūrā, dāņi smiesies un latvieši filmēs!

Šobrīd esmu daudz slaidāks, jo agri ceļos un daudz strādāju visu laiku.

Marta...

Fonā pa kreisi ir pasaules labākais restorāns "Noma", bet ja ieskatās mūsu pavāram Muginam pa vidu , tad ir skaidrs, kur slēpjas īstais kārums. Mums ar Martu ir pilni vaigi ar siļķi.

Marta forša...

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Iesākumā uz burkas bija rakstīts "Pūres veģetārā soļanka". Tas, protams, ir tik pat absurdi kā frikadeļu zupa bez frikadelēm, bet, zinot to, ka puse kuģa iemītnieku bija gaļu neēdoši, šito veidojumu kuģa pavārs Kārlis Mugins lika lietā vairākkārt. Pirmoreiz - zupa kā zupa, otrajā reizē - kāpostu sautējums. Klāt varēja dabūt desu.

 

Kamēr Marta maisīja grāpi un es gulēju uz kuģa jumtai, Gustavs ar Juri Zemīti intervēja kuģa priekšnieku Gati (tagad viņš strādā kopā ar mums). Līdz ar to šī ir pirmā intervija, par kuras eksistenci es uzzināju tikai ciparojot materiālu kompī.

 

Te tas stūķis tiek noēsts. Šādi kuģa koptelpa / ZP komandas un pavāra guļamtelpa izskatījās pa dienu, jo mākslinieki regulāri viens otram prezentēja / projicēja šo to par performances mākslu savā valstī, paši par sevi un tā. Twinpīku gan skatījāmies televizorā.

 

Bet jūrniekiem ik pa divām stundām bija jāeļļo kuģa dīzeļsirds. 

 

Pakaļējais klājs dažkārt tika lietots kā veļas mazgātuve - saziepē bikses, iesien striķī un iemet dzenskrūves turbulencē. Un pēc tam staigā tāds iesāļš.

 

Ar tiem garšvielu ķobīšiem pavārs tikai dzina respektu pārējos. Praktski lietoja apmēram trešdaļu.

 

Gustavs uz brīdi runāja kā Zvaigžņu kars Dārts Veiders. Austrālietes un kiprietes no Somijas performance. 

 

Bet tur pat blakus vecpuišu ballītē performēja imigrante (nepārprotami) no Austrumeiropas. Negodīga konkurence.

 

Pie tā vīra pa labi - Ata - mēs Stokholmā palikām pa nakti. Viņš ir tēlnieks un tagad jau arī nākamajā bildē redzamamā leiša Benasa dvēseļu radinieks.

 

Lūk viņš. Tajā vakarā, kad kopā nakšņojām pie Ata, viņš mums daudz stāstīja par to, cik vērtīgi ir ēst mālus.

 

 

Dāņi ironizēja par globalizāciju, pārdestilējot Klaipēdas, Rīgas, Tallinas, Helsinku, Stokholmas un Kopenhāgenas ostu ūdeņus par pilnīgi vienādu destilēto ūdeni.

 

Rīgas ūdens ir visbrūnākais tādēļ, ka mums dauz mālainu augšņu.

 

Arī Gatis Vectirāns pārstāvēja mālaino augšņu krāsu paleti.

 

 

Tā acs ir otrais visas pasaules cilvēkmīlestības iemiesojums. Aiz Paulu Koelju.

 

Bet otrs leitis Jonas, bez tā, ka spricēja sev pakaļā pats savas asinis, izpildīja arī triku ar kājas piesiešanu pie staba un skriešanu prom.

 

Ejiet, un tad visi reizē pagriezieties!

 

Stokholmas promenādes uzstādījums. Domāts, lai satrauktu no jūras izbraukušos.

 

 

Pie Ata mājās. Kuģis jau bija devies tālāk uz Kopenhāgenu.

Sauszemes žurku lielākais bieds.

 

Nu, un arī pašas jaunizceptās sauszemes žurkas.

 

 

 

Pirmā diena, kurā tika sadabūts gandrīz viss jūnija (ie)(ap)deguma limits.

 

Gustavs ar svaigi atkāpušamies matiem. Šādas frizūras uzturēšanai vajag krietni mazāk kaņepju.

 

Lai arī kapteiņi kuģi stūrēja pēc digitāliem "priboriem" - eholoti, dubultu GPS, kas zīmē līniju laptopa ekrānā - kuģa žurnāls tomēr oldschool. Toties šitāds izturētu arī komandtiltiņu, pilnu ar sālsūdeni.

Žēl, ka filmēšanas horizontālais formāts nepieļauj šādus kadrus. Šodien lasīju, ka pat Ēriksam Niedrisam esot apnikusi televīzija esošajā formātā.

 

Šī bilde veltīta visiem Rīgas jūras līča faniem. Uzticama dziļumu karte un drošākie kuģošanas ceļi. Tas ovāliņš zem saulkrastiem ir nogrimuša kuģa vraks.

 

Visi kas ceļojumu sāka no Rīgas. Tas kurš no šiem ne reizi nav redzēts ekrānā ir operators Juris Zemītis.

 

Jura Zemīša makgaivera gēns ļāva civilizācijas sliedi ievilkt drusku dziļāk jūrā, nekā Apple un LMT lēmuši. Nākamā bildē viņa radītais interneta paildzinātājs ir labāk apskatāms:

Lūk - ābola terīne.

 

Zviedriete Īrisa Gustavu padarīja par savas performances aktīvu jau pašā sākumā. Viņa intervēja visus māksliniekus (?) par viņu attiecībām ar naudu un pēc tam lūkoja viņus nopārdot pašas rīkotā izsolē Stokholmā. Gustavu gan kaut kā tomēr bija izdomājusi izslēgt no izsolāmo saraksta. Un to, ko viņš tur sarunāja rādīsim tikai tad, kad uztaps Ziemeļu Puse The Movie.

 

 

Cilvēks, kurš sagādāja manu visa ceļojuma favorītepizodi. Saucās "Performinču glābšana" un, to var redzēt 37. epizodes pašās beigās. Kapteinis Agris no Mērsraga.

 

Pārvietojamā miera osta - komandtiltiņš. Te ļaudis gāja atpūsties no citiem un noskaidrot, kāpēc kuģis tā šūpojas.

 

Jūrnieku pašiverēšana pa ledusskapi starp ēdienreizēm bija normāla parādība, jo jūrniekuprāt komandas maltītes, kas bija komponētas tā, lai izdabātu gan vegetāriešiem veģetāriešiem, gan karnivoriem, bija pa knapu. Pirmajā dienā kapteinis Agris pat pateica, ka Kārlis Mugins (mūsu šefpavārs) nav nekāds pavārs, bet tikai pavāriņš.

 

Lūk arī viņš. Gustava gultasbiedrs un restorāna "Bergs" brokastu speciālists. Ar visu garšvielu bataljonu.

 

Kuģa šūpošanās dēļ uz ūdens vārīšanos bija jāgaida kaut kur ap stundu. Rīsi vārījās vēl ilgāk.

 

Marta pilnā augumā hobitu filmas dekorācijā. 

 

Tallina. Šis bija pirmais brīdis, kad mums visiem 5iem ar dažu sekunžu starpību ieslēdzās "sauszemes šūpojiens".

 

Tallinā Wi-Fi pienākoties par velti tā pat kā citas cilvēktiesības. Piestājot ostā izrādījās, ka uz kuģa ir daudz tehnikas.

 

Kriša Zilgalvja dzīvā instalācija "Lighthouse". Saukta arī par "plikajiem". Ap +12 grādiem vēss.

 

Tas šķiņķa desas tīklojumam līdzīgais nospiedums uz viņu miesām it kā esot vēl tagad. 

 

Atrodi 10 atšķirības ar 4. sezonas sākuma plakātu. 

 

Helsinki. Gatis Vectirāns tīra rūķus.

 

Redz, uz tām krūzītēm arī ir salmiaka rombiņi sazīmēti.

 

Šitie salmiaki ir izsijāti caur sietu, kuram cauri tiek tikai brāķi.

 

Tās skāņās izteiksmes sejās laikam ir stiprākā atmiņa no šīs salmiaka fabrikas.

 

Vēl viena.

 

Lūk, arī pats vaininieks jauno somu dizaineru darinātā kastiņā.

 

Un te var redzēt ciemakukuļa patiesos apmērus. Vēlāk Rīgā, mūsu Vides filmu studijas kolēģe Jūlija (dāniete, starp citu) šito ieraugot gandrīz sajuka prātā aiz laimes.

 

Bet te visa Ziemeļu puses izbraukuma brigāde. Juris Zemītis garās bikses bija aizmirsis Rīgā.

 

 

 

 

Šī ir tā vieta uz pasaules, kur skaidri un bez kompjūterefektiem ir redzams, ka Amerika un Eiropa attālinās. Marta stāv uz Eiropas tektoniskās plātnes, Gustavs uz Amerikas, kuras jau gadiem slīd projām viena no otras, ļaujot pazemes ugunīgajiem velniem Islandē šiverēt krietni tuvu virszemei, pa laikam arī izraujoties. Šajā vietā pirms 1009 gadiem notika pirmā demokrātiskā tipa parlamentveidīgā sapulce - Altings. Padomā, kā tas tiem vikingiem bija - atbrauc no Norvēģijas uz tādu jokainu zemi, kur visas ainavas ar līneālu zīmētas - skaidrs, ka vietas visiem pietiks, tādēļ var bez kašķēšanās izspriest, ko ar sevi iesākt.

 

Viņi izdomāja palaist savvaļā arī savus zirgus un aitas (tās var redzēt 22. epizodē). Kopš tiem laikiem šie zirgi nav mainījušies un tagad viņu gēnu tīrība un veselība tiek sargāta par visiem 100. Ierastajiem kumeļiem Islandi redzēt ir stingri noliegts, jo te ir mazo zirdziņu (kumelīšu?) zeme.

 

Vikingi arī daudzviet ieraudzīja balta tvaika stabus gaisā ceļamies. Tas nebija seskis, kas alu dara. Tie bija šim līdzīgi caurumi, kuros burbuļoja pēc vecām olām smirdošs ūdens. Ūdeni silda zemes dzīļu ugunīgie spēki, kas, kā jau minēju, Islandē ir tuvu virszemei.  

 

Uz siltā ūdens dzīslām var būvēt siltumnīcas, kuras nebūs jākurina. Un arī elektrību siltumnīcas gaismām saražot var ar tvaika spēku. Šis dabas bonuss islandiešus ir izlaidis tik tālu, ka viņi nemaz neizslēdz gaismu, dodoties prom no mājas. Savējie saprot, bet eiropieši krata pirkstu (ja islandietis tāpat izrīkojas arī Eiropā).

 

 

Siltajam ūdenim ceļā izbūvējot flīzētas bedres var tikt pie izklaides. +40 grādi siltuma pat tad, kad ārā jau tuvu nullei. Nav gan dzirdēts, ka islandieši būtu baigie peldētāji. Tāpēc, ka tādā ūdenī ir foršāk sēdēt mierīgi, nekā spirināties.

 

Mazu priekšstatu par šī tvaika un arī Islandes ūdensvadu ūdens smaku var gūt piestājot Ķemeru centrā pie sēravotiņa. No rīta, tukšā dūšā, dušā mazgājoties drusku uz vemsli vilka, bet pēc tam, kad uzēsta siļķe (tās te marinē teju cukura sīrupā), varējām pat kafiju ar tādu ūdeni iedzert.

 

Un dažreiz tas karstais avots izdara šitā.

 

Šis ir mūsu pagalms. Tagad, kad Islande ir dabūjusi just krīzi, esot kļuvis populāri celt godā vietējās vērtības. Iepriekš islandiešu mājsaimnieces nedēļas nogalēs braukušas šopingā uz Londonu, tagad viņi štuko, kā pašu zemē brokoli izaudzēt. Šī siltumnīca ir ziemeļu kulinārijas restorāna "Dill" mazais eksperiments. Skatam paslēptas ir pāris garšaugu dobes - smieklīgākās, kādas es esmu redzējis. Tajās augošs veselīgs puķkāposts izskatījās tā, kā tie štrunta kaceni, ko Latvijā atstāj uz lauka tad, kad raža novākta. Mēs uz siltumnīcu gājām pakaļ bezvadu internetam, kurš tur bija.

 

Te mūsu komanda testē mums iedalītās Ford Fiesta nestspēju. Pēc tam, kad izņēmām rezerves riteni, 5atā sasēsties varēja (ar taisnām atsperēm). Vēlāk gan izrādījās ka tur var salikt arī vēl visu mūsu iedzīvi un tehniku.

 

Ar "fiestinieku" mēs braucām ceļojumā uz Snjēfelsnessu - antīku vulkānu (tas baltais pa labi), kas vairāk, kā citas vietas uz pasaules esot neredzamās pasaules radību apsēsts. Arī citplanētiešiem tas esot kā tāds Laimas pulkstenis.

 

1400m vjl. Sjēfelsnessa krāteris. Žils Verns šo vietu aprakstīja kā ieeju  zemes centrā. Kā mēs tikām aukšā?

 

Ar fiestu uzbraucām.

 

Islandes brīnumus brauc skatīties arī amerikāņi (ar katru gadu gan jābrauc arvien tālāk). Viņi uz sava kuģa var nopirkt jakas, kas vēsta par vēl tālākām zemēm un to arhitektūru. Vīrs vidū Islandes galvaspilsētu Reikjavīku sauca par Rekjadžavu.

 

Mums palaimējās satikt Sigur Ros basģitāristu Georgu Holmu. Un labi, ka tā, jo viņš šajā grupā esot visrunīgākais. Mēs viņam iemācījām vienu joku par Sigur Ros, viņš mums izstāstīja, kas ir paslēpts viņa skapī.

 

Tad mēs devāmies uz Vestannaeyar salām, kuras joprojām pa kādai turpina uzrasties. Pa labi, ārpus kadra ir viena, kas no jūras izlīda 1965. gadā. 

 

Braucam ar prāmi, fiesta stāv kravas tilpnē. Jūrā bija traka vētra, tādēļ jāēd ķīniešu ēdieni.

 

Dabā ir iekārtots tā, ka uz salām, kas atrodas 10km no Islandes krasta ir jābrauc no ostas, kas ir 80km no tām. Viļņu amplitūda apmēram 8m.

 

Bet šļakatas uzlido līdz pat kapteinim.

 

70to sākumā salu vienīgās pilsētiņas nomalē atvērās zemes plaisa, no kuras 5 mēnešu laikā izauga pavisam jauns kalns. Daļa no kalna (tur labajā pusē) iekārtojās uz pāris kvartāliem pilsētiņas. Bez upuriem.

 

Mājas iespītējās un kalnam labdiena neatņēma.

 

Vēl tagad kalns ir tik silts, ka pa to staigājot sajūta ir kā vannas istabā ar silto grīdu.

 

Bet uz vietas ilgi stāvēt nevajadzētu. Patiesībā, Islande pēdējo 500 gadu laikā pasaulei ir pienesusi 1/3 visas lavas, kas uz zemes virspuses atrodās. 

 

Tādēļ arī mēs atgriezāmies. Producents / operators Uldis, Marta, Gustavs, izpildproducente Aija un es, Uģis.

 

 

 

 

Šī ir Zviedrijas latvieša Andreja Legzdiņa viesistaba. Kā jau var noprast no konsekventās krāsu izvēles interjera pieskaņošanā apģērbam, Legzdiņa kungs ir dizaineris / arhitekts un cilvēks, kurš atrodas nemitīgā lidojumā. Viņu apciemojām ne tikai tāpēc, ka viņš ir viens no zināmākajiem latviešu  izcelsmes dizaineriem pasaulē un noskaņu meistara Kārļa Skalbes mazdēls, bet tāpēc, ka viņš zin kas ir Ziemeļu dizains, par kuru mēs stāstīsim aprīlī. Priekšplānā ir krēsls, kurš ir veidots pēc putna kaulu uzbūves parauga, un tādēļ ir tik viegls, ka uz tā ir bail apsēsties.

 

Šos veidojumus radījuši Andreja studenti - inženieri. Lai iemācītu šos eksaktos, fizikas likumu kategorijās domājošos jauniešus aizdomāties arī par formu un daili, viņš viņiem liek mīcīt prezervatīvā ielietu ģipša masu un brīnīties, cik plastiskas formas tur rodas.

 

Šis ir mīlīgs skandināvu arhitektūras paraugs, kuru radījuši 3 dizaineri / arhitekti no kantora Claesson Koivisto Rune, kurus apciemojām. Viņiem arī jauka mājaslapa: www.ckr.se. Koka mājiņa nopervēta ar dzelzs vitriolu, tādēļ tā 3 nedēļu laikā iegūst tādu izskatu, kādu Latvijas lauku šķūnīši briedina gadiem. Mājas neredzamajā pusē ir daudz logu, jo ziemeļos ir tumšs, tādēļ gaisma jāuzņem cik nu var. Savukārt šajā mājas pusē logu nav vispār, jo uz šo pusi atrodas mājas īpašnieka sievasmātes rezidence. 

 

Te redzams idejas aizmetnis un gatavais produkts - galda darbarīks no tā paša dizaineru trio.

 

Šis ir zviedriski minimālistisksksks virtuves interjers no 20.gs. 20ajiem gadiem. Te toreiz šiverēja šahtu strādnieki, tagad Juris Zemītis - mūsu filmētājs.

 

Dharma Initiative satiek Džeikobu 155m zem zemes un 200 gadus tālā pagātnē. Aiz muguras, uz augšu un tik pat vēl uz leju ir 20 km garas galerijas, kurās kādreiz atradās sudrabu saturošs iezis.

 

Salas sudrabraktuves. +2 grādi Celsija konstanti visu gadu, un mitrs tā, kā Botāniskā dārza tropu mājā. Izrādās sudraba ieži klintī ir izvietoti kā rozīnes kēksā - kur ir, tur ir milzu masa, bet lai pie tādām tiktu, jārok šādi tuneļi. Strādājot ar rokām, viens šahtieris gadā pavirzījās 12m kalna dzīlēs.

 

Tas kas neizskatās pēc klints sienas, ir iebrukušas galerijas koka balstu paliekas. Mūsdienās parakšanos dziļāk iebrukušajā šahtas daļā lieto kā vingrinājumu līderisma nodarbībās.

 

Uz šahtām bijām paņēmuši līdzi arī mājasdarbus. "Ziemeļu puses" devītās sērijas liela daļa aizkadra tekstu tapa te - 155m zem zemes, 3 dienas pirms ētera. Arī ierunājām tos tepat.

 

Martas balsī pazemes vide atvēra tādu kā Vāgnerisku noti. Tādēļ teksti par Nobela miera prēmijas aizkulisēm dažbrīd skanēja mazliet fatāli. Skatīt un klausīt blakus ierakstu.

 

Lai tiktu uz tualeti, naktī bija jāiet 100m pa šahtas galeriju. Sajūta ir antiklaustrofobiska, jo tā vietā, lai ar katru maņu sajustu to, ka virs tevis ir granīta bluķis Pēterbaznīcas augstumā, prāts vairāk tiecas domāt pa to, ka tuneļos kilometriem uz visām pusēm neviena nav.

 

Martas celle. Gulēt zem zemes traucēja tikai gaisa mitrums un radiatora rūkoņa.

 

Ulvon sala Baltijas jūrā, apmēram 800 km uz ziemeļiem no Rīgas garuma grādiem. Šīs pilsēteles zvejnieki jau gadsimtiem diktē toni siļķes pūdēšanas mākslā. To tad arī devāmies iepazīt. 

 

Uz salas patstāvīgi dzīvo 38 cilvēki. Pārējie atbrauc pa brīvdienām. Gada laikā savācas 80 000 apmeklētāju.

 

Būda Gustavam aiz mugustas ir āra kafetērija, kurā vasarās servē pūdēto siļķi. Tīkls apkārt, lai mušas nespieto.

 

Mūsu stalkers siļķes pūdēšanas mākslā ir vīrs pa kreisi - Rubens Madsens. Profesionāls, augstas klases baltais klauns, kas daudz strādājis arī PSRS. Tik pat augstas klases skaitās arī viņa fermentētā siļķe. Ja parastās, rūpnieciski ražotās tirgo pa 4 eiro bundžā, tad viņa handmade maksā 17 eiras. Mēs pielikām roku pāris bundžu ražošanā. Veikalu plauktos tās būs pēc gada.

 

Izejmateriāls - baltijas siļķe. Tā nav tā, no kuras taisa rollmopšus - šī ir mazāka. Pagaidām smaržo jauki.

 

Diennakti pēc noturēšanas pārsātinātā sāls šķīdumā, lai no siļķes izvilku asinis, tām griežam nost galvas un ķidājam. Ārā un iekšā mīnus divi.

 

See you next year! Uzlejam uz pusi vājāku sālījumu un atstājam uz gadu. Bet vispār produkts ir gatavs jau pēc 8 nedēļām.

 

Rubens ir vienīgais kurš siļķes skābē arī ozolkoka mucās. Pēc šādas sagatavošanās pat sāk gribēties paprovēt.

 

Šādi izskatās cilvēks, kad tam blakus tikko ir atvērta surstromming jeb skābās siļķes bundža.

 

Bet šīs ir ar līdzīgu metodi ieskābētas 2 sejas.

 

Gadu skābēts gardumiņš. Pirms likt bundžā, katra siļķe rūpīgi jānovērtē - derīga ir ļoti maza daļa no produkcijas. Ja godīgi - gadu pūdēta siļķe smird krietni labāk par 8 nedēļas veco. Šo arī pagaršojām.

 

Vienu pašu jau neēd - vislabāk servēt ar maizi, kartupeļiem, skābo krējumu, tomātiem, dillēm un sīpoliem. Operators Juris apēda visvairāk.

 

Šeit, pirms 108 gadiem atradās pašu pirmo publisko orientēšanās sacensību pasaulē, pats pirmais kontrolpunkts. Piedalījās 5 orientieristi.

 

Ar šo bildi fotostāstu beidzu. Brīnišķīgu rūnakmeni, kuru apskatījām šīs pašas dienas vakarā, pataupīšu raidījumam:)

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Tāds izskatās šī ceļojuma teams. Tas nefokusā ir Gustavs, tad Marta, kameras cilvēks Valdiņš Celmiņš un es, Uģis Olte. Kafija norvēģiem ir tikpat štruntīga kā Amerikā un Lukoil benzīntankos Latvijā, tādēļ brīdis, kad beidzot atradām kafiju, kas ir šī vārda vērta, tika fiksēts pagaidām vienīgajā šī ceļojuma komandas fotogrāfijā.

 

Tas dampis tur aizmugurē ir prese, kas ar 500 tonnas stipru tvērienu ir spējīga iespiest zelta gabalā slavenā dinamīta izgudrotāja Alfrēda Nobela ģīmi. Šo uzdevumu šī prese veic reizi gadā, kad Oslo kundziņi gatavojas sumināt kādu no pasaules miera vēstnešiem.

 

Lūk, gandrīz īsts Nobeļa miera medālis. No īstā atšķiras ar to, ka tam trūkst teksta gravējums sānā. Un šis nevienam vēl nav pasniegts. Arī Rainim nē.

 

Šādos krātiņos rekordtempos aug mutanti, ko mēs saucam par Norvēģijas lasi. Pēc šeit redzētā un dzirdētā šo te produktu saukt par normālu zivi būtu tas pats, kas kultūrismu saukt par kultūru. Tas lops 2 gadu laikā izaug līdz 4kg svaram un visā pasaulē tos noēd tādā masā, ka norvēģi spēj tik ražot. Piemēram, šajā fjordā atrodošos lašu fermu krātiņos šobrīd atrodas tik pat daudz uzkačāto lašu, cik visā Atlantijas okeānā dabīgo.

 

 

Lūk arī viņi. Tā lampa domāta lašu mānīšanai - viņi domā, ka ir tik gaišs kā vasarā un nedomā par nārstu. Bet par spīti tam, ļoti liels skaits audzēto lašu izmūk un ar savu anbolisko sēklu piesmej savvaļas lašu ikriņus. Vai otrādi.

 

 

Valdiņš ieprovē kārtējo ziemeļnieku pārpratuma pēc radušos delikatesi - Rakfisk, jeb pūdēto foreli. Gatavo to tāpat kā skābus kāpostus, tikai kāpostu vietā liek veselas foreles. Fakts, ka mēs to darījām hoteļa nummuriņā jau der kā atbilde uz to, kā garšoja. Nekā ekstrēma. Skābie kāposti jau ar nav nekas traks.

 

Rakfisk visā savā oranžībā. Norvēģi to smeķē pa Ziemassvētkiem. Jo santaklauss nāk uz smaku.

 

Norvēģu augstkalnu ceļi atgādina sirreālu kompīšspēli - rene cietā sniegā, kas marķēta ar uz pīckām saspraustiem atstarotājiem. Ja to nebūtu, tad sniega šķūres nezinātu kur braukt tad, kad ceļu aizputina. Šīs spēles bosa līmeni mēs sasniedzām 2 dienas vēlāk, bet par to uzrakstīs mūsu satiksmes apskatnieki.

 

 

Tas metāla mudžeklis ir ultrašiks mikroskops, kas vielu spēj apskatīt nano mērogos. Tie ir izmēri, kuros var ieraudzīt atsevišķus atomus un kur pavisam reāli darbojas kvantu fizikas likumi. Sieviete labajā pusē ir šī aparāta autore, kura mums daudz ko pastāstīja. Mēs gan nesaprotam, vai kaut ko sapratām. 

 

Viens nanometrs ir miljardā daļa no metra. Videokameras izšķirspēja atpaliek, taču es ceru izmēram nav nozīmes.

 

Un visbeidzot - šādi izskatās dabai visdraudzīgākie auto pasaulē. Elektromobīļiem Norvēģijas galvaspilsētā pienākas bezmaksas autostāvvietas un bateriju lādēšana uz valsts rēķina. Mums šķita ka viņiem pienāktos arī normāls dizains, nu, vismaz nedaudz tālāk no putekļusūcēju estētikas.

 

 

 

Marta ziemā, Somijas ezerā