Tagad esam atceļā no Zviedrijas brauciena. Šeit sniega ir tikpat, cik latvju ārēs, tikai tas ir tā jocīgi sasnidzis ielu malās. Līdz šim lielāko ziemeļvalsti esam apmeklējuši visvairāk no visām un šejienes niķi/stiķi ir vispazīstamākie. Līdz ar to jautrību ieviest savstarpējā ikdienas sadzīvē šoreiz bijām spiesti  ar jauninājumiem iekšējā komandas leksikā. Ja kādreiz sanāk sastapt Martu un tā ilgāk paklačoties, tad tā izklaidīgi viņai uztaujājiet; “Klau, kā tur ar siltumsūkni?!” , vai arī “Cik ilgi uz trijniekiem nosedēji?!”. Vispār Marta ir malacis - šoreiz izturēja bez veikaliem gandrīz līdz beigām.

Redzēts arī gana daudz, tomēr “atklājēja” pirmo pārsteigumu šoreiz mazliet savādu darīja fakts, ka visas tēmas gatavojām mēs paši - Uģis, Marta un es, nevis īpašs izpētes autors kā līdz šim. Tas nozīmē, ka tēmu klāsts ir sadalīts rūpīgās trejās daļās un katrs atbild par savējo, bet kopējā aprakstā tiek ieliktas apgaismojošas tēzes pārējiem. Paši pūšam un paši degam tagad. Tomēr nobraukti ir vieni 3000 km un sešu dienu laikā ir veikta populārzinātnes cienīga tēvē publicistika - zviedru daudzstāvu nami no koka (!!!), pašpietiekamās pilsētas ideja un totāls megaplāns atomreaktoru izlietotās degvielas noglabāšanai Baltijas jūras krastos... tas tā īsumā. 

Bet garumā ir kāda lieta, kas manī rada smeldzi! Bijām tādā industriālā Zviedrijas vidienes pilsētā kā Borlenge. Tur atrodas viena no pasaules lielākajām papīrfabrikām.... Atceraties, kā mūs savulaik baidīja ar jaunas fabrikas celtniecību??? Smaka, piesārņojums, protesti, vienvārdsakot - vissirslikti.lv ! Borlengē visi negatīvie priekšstati sabruka pirmās intervijas laikā. Tur ļaudis fabriku ir iejūgūši pilsētas enerģētikas ķēdē un nedomā laist vaļā. Siltais ūdens un apkure pa taisno nāk no koksnes vārāmkatla skursteņa un nonāk urbānajās trubās. Smaka? Nav nekādas smakas - gaisā izplēn tīrs tvaiks un pilsētas galva šobrīd moca savas smadzenes kā no šī tvaika vēl pēdējo enerģijas džoulu izsist. Lūk tā!

Tik sparīgs par šo visu esmu tāpēc, ka šī tēma bija manā gādībā....hihi iun trīs rukšķieni:)!

Stāsti no šī brauciena uz ekrāniem nonāks 3.sezonas otrajā pusē, visticamāk, aprīļa mēnesī, uzreiz pēc tam , kad Islandes pasakas būs izstāstītas.

Un vēl - tik dikti mierīgi viņi šeit ir iemācījušies dzīves asumus ar lēnprātību apbraukt.

Uģis: Atceros, ka 1986. gada rudenī, piecarpus gadu vecumā, man traki iegaršojās melnā tēja - puskilo iepakojumā ar sarkaniem uzrakstiem turku valodā. Šķipsniņa kaltēto lapiņu, karote cukura un sanāk kaut kas līdzīgs tam, ko var dabūt tautas slēpojumu dzirdināšanas punktos.

Tēvē ziņām es arī toreiz uzmanību nepievērsu - tik atceros, ka dēļ vienas ziņas mana mamma šo tēju drīz atzina par nelietojamu. Turku tēja noteikti esot ievesta Padomju savienībā caur Ukrainu un Baltkrieviju, tādēļ nevar zināt vai to nav ķērusi Černobiļskaja raģiacija.

Toreiz es fantazēju kā radiācija, lielas lodes, kas sastāv no 235 kopā salipušām sarkanām un zilām bumbiņām, izskatā, viegli dūkdama lido pāri mūsu ģimenes dārzam Zviedrijas virzienā (šis attēls bija noskatīts padomju bērnu grāmatā par Atoma vareno spēku).

Kopš tā laika man radiācijas un atomlietas interesē. Padomā - cilvēks no zemes izrok kaut kādas vielas - smagas, nestabilas un šausmīgi bīstamas - cilvēku var nogalināt tā ka nemetās. Bet gudrie zinātnieki izdomā kā to visu savaldīt (ha ha) un ražo elektrību, siltumu un vēl plutoniju, kuru sarkanvalsts specaģenti diemžēl lieto kā indi “valsts nodevējiem”.

Tāpēc jušana gatavojoties “Ziemeļu puses” stāstam par zviedru atomenerģijas nerentablo pusi - tikšanu galā ar atomatkritumiem - mani patīkami kņudināja. Negribu šeit tagad iemasēt aizjūras kaimiņtautas virzienā vērstu sajūsmu par rūpību ar kādu viņi šim jautājumam pieiet. Vien teikšu, ka šoreiz pabijām vietās, kādās vēl nebija būts. Kasetes nepietrūka un baterija nebeidzās - 500m dziļu pazemi, kurā zviedri  pēta urāna konservu uzglabāšanas metodes, safilmējām. Tur arī uzzinājām, ka mūsu mazā zemīte, kopā ar visu Skandināvijas pussalu evolūcijas līkločos ir dreifējusi pat tur, kur tagad ir Antarktīda un tik dziļi pazemē no klints sūcas sāļi rūgts ūdens, kas saules gaismu pēdējo reizi redzēja tad, kad Baltijas jūras vietā virmuļoja Litorīnas jūras ūdeņi - 5000 gadus pirms Jezus. 

Nu lūk, tādā dzelmē zviedruprāt izstrādājušajam urānam ir īstā vieta un zviedri neslēpj kā tas tur noglabājams. Varu pačukstēt, ka Gustavs ar Martiņu atomreaktora darbību māk izskaidrot pat bez montāžas (bet ne pa vienam - tikai tad, ja otrs klausās) un viņi abi kopā tagad prot jebkuras muzeja ekspozīcijas eksponātus papildināt ar to šarmanti informatīvi sportiski spriedzīgo elementu, ko mēs paši saucam par “seksiņu-humoriņu”.

Tā ka nebaidieties - 3.sezonas otrajai pusei mēs paņēmām smagnējas tēmas, bet paši pēc to izdzīvošanas esam džeza pilni. Man wikipēdijā šorīt vienlaicīgi vaļā bija 6 šķirkļi - nuclear reactor technology, enriched uranium, nuclear meltdown, Manhattan project, Chernobyl disaster, Them Crooked Vultures un Marie Curie. 

Tikai melnās tējas vietā tagad garšo kafija.

Juris: Šonakt Gustavs sapņoja, ka beidzot ir izdevies samest volvo sānslīdē. Mēs mēģinājām to izdarīt vienalga kādā veidā. Nesanāca. 

Zviedri tādi arī ir, par visu ir padomāts.

Pie vismazākā iemesla es nepakautrēšos pateikt, ka man ir „baiļe” vai „pļika mugura” uz ko Gustavs atsauksies ar frāzi „ej nīt"***, Uģis Olte uz to reaģēs klasiski  - vispirms viņš pateiks, ka „klasika ir klasika” un tad novilks savu tikpat klasiski klasisko Aiiijjj, bet mūsu jauko čalošanu ik pa brīdim ar: „ re ku nu šitas te..re ku „ atšķaidīs Ze Miša, kurš kā jau mēs zinām ir gan” i`lecis gan  i`skrējis”.

Islandē manas tradicionālās „baiļes” tika nomainītas ar „baiļūru” un Gustavs, kuru līdz tam es mazliet sarkastiski dažreiz saukāju par cukuru, man kļuva par „cukūru”.

Jocīgi vārdi un frāzes seko mums pa pēdām cauri Ziemeļiem - pa ceļam uz kaut kurieni vai no kaut kurienes, paši priekš sevis esam izgudrojuši desmitiem vārdus, tai skaitā arī vietu un cilvēku apzīmējumus : )

Ir uztapuši arī vairāki tā sauktie „koverīši”, bet tos te rakstiskā veidā nevaru atdziedāt, tāpēc vien jācer, ka tie līdzīgi kā dziesmas „Freestylo” kazahu ganiņa versijas latviskotais paveids, iekļūs mūsu raidījumā tāpat kā tas ir noticis gandrīz ar visiem iepriekš pieminētajiem vārdiem un izteicieniem : )

*Ring nu - Zvani tūlīt

**Kukatā - Traktors (Gustava mazās meitiņas valodā)

*** Ej nīt - izteikumam nav skaidrojuma (manuprāt nav)

****Ze Miša  - mūsu operators Juris Zemītis

Padomā, kā tas varētu būt - švakas ražas gada izskaņā uznāk sals. Ezers aizsalst tā, ka ledu izkalt nevar un cope nesanāk. Saime cūku noēd mēneša laikā, pēc tam pamanās nomedīt stirnu, bet tai jau taukuma nekāda. Tad uzkrīt pusotrs metrs sniega un medībās vairāk aiziet nevar. Ūdeni vien dzerot Šveiduku neuzvarēsi - spēka, lai sagādātu malku vairs nav, drīz jau arī loga rūti aizvelk leduspuķes, uznāk miegs un viss...

Pēc šī stāsta mani neizbrīna tās mantas, ko ziemeļos ir iegājies par delikatesēm dēvēt.

Ziemeļos nav kā siltajās zemēs, kur pērtiķa no miskastes izvandīts mango kauliņš visticamāk izdīgs un augs griezdamies. Ziemeļu ēdienam ir laika dimensijas piegarša - tā, ko radījis dabas vērojums vai nejaušība, kuru cilvēks iemācījies atdarināt, lai savu ēdienu pasargātu no laika zoba puvekļainās elpas.

Kūpināta ziemeļbrieža gaļa, kaltētas upes zivtiņas, sālīts speķis, fermentēta zivs, vējota haizivs, vārīta aitas galva, skābēta forele, ar sārmu apstrādāta tvaikota menca... Protams, ka labāk tāds ēdiens, kas stāvēs arī līdz vasarai, nekā atmiņas par pērnā rudens kotletēm ar brūkleņu mērci, kuru vairāk nav.

Manuprāt, ziemeļnieciskā neklīrēšanās ar ēdienu aiz neziņas par to, kad būs dabonams kas labāks, ir radījusi pāris ekselentas, nekur citur nejustas garšas notis. Piemēram, norvēģuraksfisk. Nejauši, sālīšanai domāto foreļu vēderos sāls vietā iebērtais cukurs zivi saraudzē. Ko nu? Senais latvietis, visticamāk, šādu kļūdu noraktu kompostā. Bet norvēģis, zinot ka cope beigusies, paprovē - varbūt to bālgano padarīšanu var ēst. Izrādās, rūgumiņš acīs necērt - gluži otrādi. Zivs ir kļuvusi samtaini saldena un vēl izteiktāk ziviska. Un tik laba, ka šo dabas kļūdu pat ir vērts atkārtot, jo, lai tādu pagatavotu, iziet krietni mazāk sāls, nekā parasti.

Arī lutefisk, kuras pirmreizējās izcelsmes stāsts ir, manuprāt, tikpat dramatisks. kā Bībeles sižets par to akmens plāksni un degošo krūmu. Mencas, sakarinātas pie šķūņa sijām, jau bija veiksmīgi izkaltušas, kad šķūnis saķēra uguni. Ļaudis metās dzēst, lejot ūdeni uz liesmām. Kad ugunsgrēks bija apdzēsts, atklāja, ka mencas, kurām principā bija jāizskatās kā zivjukārtas mūmijām, ir uzburbušas un atgādnina recekļainu pudiņu. 

Izrādās, ugunsdzēšamā ūdens tvaiks, sajaucies ar sārmainajiem pelniem, ir sasūcies zivīs un to miesu pārvērtis pilnīgi jaunā, neredzētā želejveida izstrādājumā, ko pat pērn, Norvēģijā vien pārdeva 3000 tonnu daudzumā! Vairāk, kā svaigās mencas!!!

Man liekas, ka tagad es zinu, kur ir tas smeķis, kas mudina to visu gribēt vēl un vēl. Toreiz, pirms 10 gadiem, kad Jūrkalnē uz kraujas mēs atvērām citu Vides filmu studentu  no Zviedrijas atvesto sürstromming, jeb skābētās siļķes bundžu, suns, kurš pirms tam bija ieinteresēti snaikstījies ap sev atpazīstamo konservbunžas veidolu, kaukdams aizskrēja prom, jo gaisā pacēlās smakas mākonis, kurā brīvi varēja saost visu, kas ar nabaga reņģītēm bija noticis iepriekšējos 3 mēnešos. Kas tas par sūdu??!! Un vēl peld tādā glumā, pelēcīgi rozīgā suslā! 

Mēs toreiz, adrenalīna uzbudināti, to mantu dūšīgi ēdām un pat teicām, ka laba! Es gan līdz tam un arī pēc tam netiku redzējis, ka kāds kaut ko tik cītigi mēģinātu aizskalot dzerot tīru šņabi.Tagad zinu, ka kļūda bija piegājienā. Arī vārītas bietes ēdot varētu apvemties, ja tās ēstu kā svaigus ābolus! 

To sapratu, kad kopā ar “Ziemeļu puses” ģimeni nokļuvu Ulvön salā, Zviedrijā, ciemos pie Rubena Madsena, kas tiek uzskatīts par labākās skābētās siļķes meistaru pasaulē. Viņš mums parādīja, kā šis pārprastais ēdiens ir jāsaprot.

Lēnām un prātīgi - mēs uzzinājām, ka sürstromming radās tad, kad sāls bija dikti dārgs, bet Zviedrijas kungiem vajadzēja lētu un ilgi uzglabājamu ēdmaņu, ar ko piebarot karaspēku, kas tolaik ālējās pa pus Eiropu. Fermentēšanai vajag uz pusi mazāk sāls, turklāt izpaliek blaknes, kas saistās ar ilgstošu sālīta ēdiena patērēšanu. 

Tad mēs pielikām roku sürstromming radīšanā - nekā pretīga - mazas, pēc svaigiem gurķiem smaržojošas zivtiņas, stiprs sālsūdens, hermētiska muca un brīva vaļa brīnišķīgam dabas spēkam, kas zivs sārtās miesas olbaltumvielas nevis sapūdē, bet, pateicoties sāls klātesamībai, sašķeļ vērtīgajās aminoskābēs. 

Pēc šāda teorijas kursa, tā taukainā ziža, kuru mucā apmaisot Rubena rokās paradījās sauja “sūrstromētu” siļķu mātīšu, vairs nelikās tik pretīga. Tajā smakā, kas kādreiz teju izsvilināja Jūrkalnes dukša ožas centru, mēs tagad varējām atpazīt skābu kāpostu, rolmopšu, jūras aļģu nianses. Un tad, kad mēs to uzēdām pa zviedru modei - ar plāno sausiņu, sviestu, krējumu, kartupeļiem sīpoliem un dillēm, uzdzerot akvavitu - tad jau sāka likties, ka vārds “garšo” tepat vien jau apkārt lidinās.

Vēl labāk kļuva, kad, atbraukuši mājās, noprovējām sürstromming iekombinēt latviski klasikajā biezpiena / rupjmaizes / sīpoļu / rolmopša kvartetā, pēdējās komponentes vietā. Aiiiiiii! Mūsu montāžas režisors Gatis bija aiz sajūsmas tā uzvilcies, ka es nebrīnītos uz viņa pleca nākamajā rītā ieraugām kādu siļķu tēmas tetovējumu. Bet mana drauga Kristapa mamma iemainīja viņai paredzēto krēmšniti pret vēl vienu sürstromming filejiņu.

Stāstam ir nozīme. Stāsts par ēdienu ļauj to pareizi saprast un uzzināt, ko no tā sagaidīt. Ziemeļos no dabas ir mazāk ēdiena, kā citur. Tādēļ tam līdzi nāk daudz stāstu. Stāsta dēļ sagribēta ēdiena pēcgarša ir neaizmirstama . Tā ir tā pēcgarša, kas nepaliek vis mutē, bet kaut kur citur galvā. Silta, mājīga, zemiska un droša. Pieķērusies dziļi zem saprāta slāņiem noglabātam failam, kurā stāv rakstīts, ka vienīgā sliktā garša uz pasaules ir bada nāvei - jo tā garšo pēc nekā!

Pēdējais gads, pavadīts kopā ar ZP komandu, mani ir ietekmējis visnotaļ pozitīvi, jo ne no šā, ne no tā (nelielas aizdomas gan krīt G.Terzena virzienā) vienā saulainā rudens dienā es metos pētīt, svērt un mērīt, lai noskaidrotu kā tad īstenībā ir ar tiem Ziemeļniekiem? Vai mums te Latvijā viņi ir savējie vai svešie, t.i. mūsējie vai nē?

Pēc dziļas iedziļināšanās :-) sociālo zinātņu teorijās man sanāca tā:

 - no vienas puses tomēr jau “svešie” –  viņi māk mūs objektīvi novertēt, dažreiz varam apšaubīt viņu lojalitāti un mums viņi vienlaikus ir gan tuvi un gan tāli (mēs viņus apspriežam un respektējam, bet neesam tur pat kur viņi). Tātad atbilst visām jēdziena “svešinieks” definīcijām. 

 - bet no otras (ziemeļu) puses - mums Ziemeļnieki  paliek par “savējiem” brīdi, kad vēlamies būt piederīgi šim reģionam, vērtībām un dzīves stilam. Tātad daļai no mums arī “savējie” un tas man patīk!

Un vēl tās teorijas saka, ka identificēšanās ar vēlamo grupu ceļot pašapziņu.

P.S. Un tās modeles vēl visam pa vidu.. omg

marta