Pirms pāris dienām mūsu montāžas režisors Gatis mani satrieca lupatās, uzrādot trīs 11. epizodē (stāstā par Zviedrijas senajām sudraba raktuvēm) paslēptas montāžiskas blēdības - attēlā veikli nomaskētas lietas, kurām tur normāli nevajadzētu būt. Sev par attaisnojumu varu teikt, ka vienu no tām es biju pats pamanījis, bet tās divas.....

Piedāvāju jums tās pameklēt un komentāru sadaļā aprakstīt atrasto, klāt pieliekot savu e-pastu, jo pirmais, kurš pareizi atradīs visus 3 apslēptos attēlus dabūs manu personīgo gardēža brīvdabas komplektiņa "Ēst ir tavā dabā" eksemplāru. Nav žēl. Reku būs pāris norādes:

1. slēpto attēlu uz ļoti īsu brīdi atklāj slīdoša gaisma.

2. attēlu nekādi nevar redzēt abi jocīgi ģērbtie Gustava un Martas pavadoņi.

3. attēlu redz Marta. Tas pats par sevi ir pagātnes atbalss un to arī pavada atbalss.

Jums ir jāuzrāda minūte + sekunde, kurā attēli ir redzami, kā arī jāapraksta, kas tur ir redzams!

Kurš pirmais?

Šī ir tā vieta uz pasaules, kur skaidri un bez kompjūterefektiem ir redzams, ka Amerika un Eiropa attālinās. Marta stāv uz Eiropas tektoniskās plātnes, Gustavs uz Amerikas, kuras jau gadiem slīd projām viena no otras, ļaujot pazemes ugunīgajiem velniem Islandē šiverēt krietni tuvu virszemei, pa laikam arī izraujoties. Šajā vietā pirms 1009 gadiem notika pirmā demokrātiskā tipa parlamentveidīgā sapulce - Altings. Padomā, kā tas tiem vikingiem bija - atbrauc no Norvēģijas uz tādu jokainu zemi, kur visas ainavas ar līneālu zīmētas - skaidrs, ka vietas visiem pietiks, tādēļ var bez kašķēšanās izspriest, ko ar sevi iesākt.

Viņi izdomāja palaist savvaļā arī savus zirgus un aitas (tās var redzēt 22. epizodē). Kopš tiem laikiem šie zirgi nav mainījušies un tagad viņu gēnu tīrība un veselība tiek sargāta par visiem 100. Ierastajiem kumeļiem Islandi redzēt ir stingri noliegts, jo te ir mazo zirdziņu (kumelīšu?) zeme.

Vikingi arī daudzviet ieraudzīja balta tvaika stabus gaisā ceļamies. Tas nebija seskis, kas alu dara. Tie bija šim līdzīgi caurumi, kuros burbuļoja pēc vecām olām smirdošs ūdens. Ūdeni silda zemes dzīļu ugunīgie spēki, kas, kā jau minēju, Islandē ir tuvu virszemei.  

Uz siltā ūdens dzīslām var būvēt siltumnīcas, kuras nebūs jākurina. Un arī elektrību siltumnīcas gaismām saražot var ar tvaika spēku. Šis dabas bonuss islandiešus ir izlaidis tik tālu, ka viņi nemaz neizslēdz gaismu, dodoties prom no mājas. Savējie saprot, bet eiropieši krata pirkstu (ja islandietis tāpat izrīkojas arī Eiropā).

Siltajam ūdenim ceļā izbūvējot flīzētas bedres var tikt pie izklaides. +40 grādi siltuma pat tad, kad ārā jau tuvu nullei. Nav gan dzirdēts, ka islandieši būtu baigie peldētāji. Tāpēc, ka tādā ūdenī ir foršāk sēdēt mierīgi, nekā spirināties.

Mazu priekšstatu par šī tvaika un arī Islandes ūdensvadu ūdens smaku var gūt piestājot Ķemeru centrā pie sēravotiņa. No rīta, tukšā dūšā, dušā mazgājoties drusku uz vemsli vilka, bet pēc tam, kad uzēsta siļķe (tās te marinē teju cukura sīrupā), varējām pat kafiju ar tādu ūdeni iedzert.

Un dažreiz tas karstais avots izdara šitā.

Šis ir mūsu pagalms. Tagad, kad Islande ir dabūjusi just krīzi, esot kļuvis populāri celt godā vietējās vērtības. Iepriekš islandiešu mājsaimnieces nedēļas nogalēs braukušas šopingā uz Londonu, tagad viņi štuko, kā pašu zemē brokoli izaudzēt. Šī siltumnīca ir ziemeļu kulinārijas restorāna "Dill" mazais eksperiments. Skatam paslēptas ir pāris garšaugu dobes - smieklīgākās, kādas es esmu redzējis. Tajās augošs veselīgs puķkāposts izskatījās tā, kā tie štrunta kaceni, ko Latvijā atstāj uz lauka tad, kad raža novākta. Mēs uz siltumnīcu gājām pakaļ bezvadu internetam, kurš tur bija.

Te mūsu komanda testē mums iedalītās Ford Fiesta nestspēju. Pēc tam, kad izņēmām rezerves riteni, 5atā sasēsties varēja (ar taisnām atsperēm). Vēlāk gan izrādījās ka tur var salikt arī vēl visu mūsu iedzīvi un tehniku.

Ar "fiestinieku" mēs braucām ceļojumā uz Snjēfelsnessu - antīku vulkānu (tas baltais pa labi), kas vairāk, kā citas vietas uz pasaules esot neredzamās pasaules radību apsēsts. Arī citplanētiešiem tas esot kā tāds Laimas pulkstenis.

1400m vjl. Sjēfelsnessa krāteris. Žils Verns šo vietu aprakstīja kā ieeju  zemes centrā. Kā mēs tikām aukšā?

Ar fiestu uzbraucām.

Islandes brīnumus brauc skatīties arī amerikāņi (ar katru gadu gan jābrauc arvien tālāk). Viņi uz sava kuģa var nopirkt jakas, kas vēsta par vēl tālākām zemēm un to arhitektūru. Vīrs vidū Islandes galvaspilsētu Reikjavīku sauca par Rekjadžavu.

Mums palaimējās satikt Sigur Ros basģitāristu Georgu Holmu. Un labi, ka tā, jo viņš šajā grupā esot visrunīgākais. Mēs viņam iemācījām vienu joku par Sigur Ros, viņš mums izstāstīja, kas ir paslēpts viņa skapī.

Tad mēs devāmies uz Vestannaeyar salām, kuras joprojām pa kādai turpina uzrasties. Pa labi, ārpus kadra ir viena, kas no jūras izlīda 1965. gadā. 

Braucam ar prāmi, fiesta stāv kravas tilpnē. Jūrā bija traka vētra, tādēļ jāēd ķīniešu ēdieni.

Dabā ir iekārtots tā, ka uz salām, kas atrodas 10km no Islandes krasta ir jābrauc no ostas, kas ir 80km no tām. Viļņu amplitūda apmēram 8m.

Bet šļakatas uzlido līdz pat kapteinim.

70to sākumā salu vienīgās pilsētiņas nomalē atvērās zemes plaisa, no kuras 5 mēnešu laikā izauga pavisam jauns kalns. Daļa no kalna (tur labajā pusē) iekārtojās uz pāris kvartāliem pilsētiņas. Bez upuriem.

Mājas iespītējās un kalnam labdiena neatņēma.

Vēl tagad kalns ir tik silts, ka pa to staigājot sajūta ir kā vannas istabā ar silto grīdu.

Bet uz vietas ilgi stāvēt nevajadzētu. Patiesībā, Islande pēdējo 500 gadu laikā pasaulei ir pienesusi 1/3 visas lavas, kas uz zemes virspuses atrodās. 

Tādēļ arī mēs atgriezāmies. Producents / operators Uldis, Marta, Gustavs, izpildproducente Aija un es, Uģis.