Te tā te izskatās 30 sekundes vēlāk.

Ik gadu Fērās tiek atzīmēti svētki, kas saistās ar kādu vīru Ūlavu Joensenu, kurš pagājušā gadsimta beigās uzbūvēja nelielu laiviņu un vienatnē pieveica attālumu no Fēru galvaspilsētas Torshavnas līdz Kopenhāgenai. Taisnā līnijā tie ir nieka 1300 kilometri. Pēc diviem gadiem šis vīrs savās mājās paslīdēja uz piestātnes, ievēlās ūdenī un noslīka.

Šim stāstam piemīt savāda simbolika. Fēru salas kopš 1948.gada pieder Dānijai. Taču viņiem ir pašiem sava valdība un visi iekšējie jautājumi tiek pieņemti bez dāņu ziņas. Fēras ar Kopenhāgenu saista turpat vai 60 miljoni lati, ko dāņi maksā, lai uzturētu valdību. Tajā pašā laikā Fērām ir savs karogs, sava himna un jau gadiem ilgas diskusijas par atsevišķu valsti.

Politiskā pašnoteikšanās ir tik liela, ka fērieši mierīgi atļāvās neiestāties Eiropas Savienībā. Iespējams tikai tāpēc viņi joprojām var nodarboties ar pilotvaļu zvejniecību, kas daudziem bagātajiem pilsētas sprukstiņiem šķiet ka īsts slaktiņš. Šaurā līcī viņi izdzen vaļus krastā un kauj kā lopus. Tā fērieši rīkojas kopš izseniem laikiem. Nav nekādas garantijas, ka filmēšanas grupai izdosies redzēt medības ar savām acīm; valis nav prāmis, pēc saraksta nepeld. Taču mūsu nodoms ir sastapt cilvēkus, kas zina stāstīt par to, kāpēc šī tradīcija draud izzust, ka arī dodies jūrā kopā ar zvejniekiem, kuru loms sastāda 90% no Fēru iekšzemes kopprodukta.

Vērojot Fēru salas foto attēlos, dvēsele gavilē no skaistajiem skatiem. Neba nu velti žurnāls National Geographic pērn atzinis Fēras par salām numur viens, ko ir vērts apmeklēt atvaļinājuma laikā. Salām ir vulkāniska izcelsme, stāvas, asas klintis mijās ar jūras šaurumiem un nelieliem līdzenumiem, kas klāti ar plānu, vārīgu augsni. Citur kā vien pa ceļiem Fērās aizliegts braukt pat ar velosipēdu, par auto nemaz nerunājot. Koki plānajā augsnē neaug, visi kas redzami, ir cilvēka roku stādīti. Tas nozīmē ka kokmateriāli šeit atvesti ar kuģiem. Arī 900 gadus vecajai mājai kurā dzīvo Johans Patursons ar ģimeni.

Vēl cita ģimene dzīvo vieno uz Kolturas salas un cenšas te atjaunināt 1000 gadus senas lopu kopšanas un dzīves tradīcijas.

Arī viņi ir Patursoni.

Vispār, Patursonu Fērās ir vairāk kā saprašanas. No 48 000 iedzīvotāju, 200 esot Patursoni, kas te dzīvo jau septiņpadsmitajā paaudzē. Kamēr mēs tiekam skaidrībā, kurš kuram tēva brālis un brālēna sievas brāļa dēls, mobilā telefona rēķins dubultojas.

Sala, uz kuras dzīvo visvairāk fēriešu un uz kuras atrodas arī galvaspilsēta Torshavna tiek dēvēta par Strumes salu. Abās tā pusēs patiešām tiek novērota visai spēcīga straume un tas ir saistīts ar globālo pasaules radiatoru – Golfa straumi. Bez tās te valdītu mūžīgais sasalums. Gustavs un Marta plāno tikties ar vīru, kurš nodarbojas ar ūdeņu un dzīvās radības pētniecību gan Golfa straumes gan unikālās Fēru dabas kontekstā.

Iekarotāji vispirms dur ar pirkstu kartē stratēģiskajās vietās – Pasts, Dzelzceļa stacija, Tilts. Mēs nevienu iekarot netaisāmies, tāpēc mūsu stratēģiskās vietas kur iepazīties ar fēriešiem būs Skola, Veikals un Policija. Starp citu, vispār nav skaidrs, ar ko policija šeit nodarbojas. Stāsta, ka dažas reizes gadā kāds pārmēru ieņēmis rērietis izsit kādu loga rūti. Citu noziegumu neesot.

Varbūt lieta ir dejā? Īpašajā fēriešu dejā kas te saglabājusies, jo Eiropā viduslaikos to iznīcinājusi baznīca. Godīgi sakot, Fēras ir vislielākais nezināmais mūsu radošajai grupai, tāpēc, let`s play jazz!

Es īsti nezinu, kāda seja jāsataisa dodoties uz Surströmming (pūdētās, jeb skābētās siļķes) Meku. Tāpēc mācījos no dzīvē daudz pieredzējušajiem kolēģiem. Braucot uz prāmi, kuram mūs būs jānogādā uz nu jau šaubas raisošo Ulvon salu, pamanīju pirmās izmaiņas cilvēkos, kuras var rasties tikai un vienīgi nepārprotami spēcīga sakrāla objekta tuvumā. Pirmo es ieraudzīju savādu spīdumu režisora un pēc tam jau arī Gustava acīs (Marta bija aizņemta ar Šopu, jeb veikalu dievu piesaukšanu). Tālāk abi iepriekšminētie pieklusa un nelabprāt reaģēja uz jebkādiem kairinājumiem.

Es, protams, spēlēju līdzi, jo atcerējos gangsterfilmās bieži dzirdēto: ”Viņš aizgāja izpeldēties ar zivīm. Ha, ha. Ha.”

Skābējuma enerģētikai kļūstot spēcīgākai Gustavs cenšas apsteigt katru auto uz lielceļa. Uģis zvana „savējiem” uz Latviju un uzdod dīvainus jautājumus, kā: „Paskaties google maps un pasaki kur mēs esam.” Šķiet Martu Surströmming tuvums iespaido visvairāk. Viņa puspievērtām acīm ieslīgusi vācu spēkrata krēslā nekustās un aizbildinās ar nogurumu. Es lēnām sāku apsvērt iespējamos bēgšanas variantus, jo iespēju vairs nebūs daudz. Viscerīgākais, liekas, bēgt līdz ko auto apstājas. Bet mirkli to apsverot, saprotu, ka šajā apvidu būtu grūti atrast kādu, kura ķermenī nav skābētas siļķes. Tāpēc ar sasvīdušajām plaukstām stipri ieķeros krēslā un ceru, ka viss beigsies labi.

Kas notika pēc zivju apēšanas?

Es:  Sapratu, ka arī manā dvēselē ir maza daļiņa no skābētas siļķes.
Uģis:  Beisbola cepure viņa galvā uz visiem laikiem sagriezās pa 45 grādiem no deguna virziena.
Marta:  Solījās Rīgā izveidot debašu klubiņu.
Gustavs:  Iešuva savā ādas jakā polsterus (citas izmaiņas nepamanīju).

Bet pirms tam, bija kārtīgs “Fui” telefonklausulē,  no manas māsas, kad  viņai paziņoju par mūsu plāniem nakšņot pazemē (jo viņai arī būtu bijis šausmīgi bail, līst dziļi iekšā klintī, un kur nu vēl palikt tur pa nakti). Tas viņas “fui” man iedžinkstējās ausīs, tad kad kāpām virsū uz prāmja Rīga – Stokholma, kļuva vēl uzmācīgāks, kad tuvojāmies vecajām sudraba raktuvēm netālu no Sala pilsētiņas Zviedrijā,  un tas burtiski  pulsēja manā galvā veselas 4 minūtes, kad ar lielu liftu, laidāmies lejā pazemē uz - 11 stāvu. Un tad pēkšni tas stulbais vārds izzuda no mana prāta, tas bija tajā brīdī, kad 2 laipni gidi ieveda mūs apartamentos, kas tūristu ceļvežos atzīmēti kā vieni no netradicionālākajām naktsmītnēm uz zemeslodes.

Vienīgais šīs unikālās viesnīcas numuriņš atrodas 155 m zem zemes un vairāk līdzinās milzum milzīgai alai, manuprāt tādai, kādā neatteiktos dzīvot arī pats Kalnu karalis slavenajā Grīga skaņdarbā. Kārtību šajā viesnīcā 24h/7 uzmana kalnu lēdija, kuru, gan neviens laikam nekad nav redzējis, bet kurai ļoti nepatīkot, ja cilvēki viņas klintī svilpo, vai skaļi uzvedas.  Iespējams, ka arī aiz cieņas pret viņu, atmosfēra numuriņā sākotnēji bija bailīgi jauka un klusināta, līdz atskanēja jau pieminētais: “Es i’ lecs, es i’skrējs, bet zem zemes... zem zemes gan nekad neesmu gulējs”

Tagad, bez džinkstēšanas ausīs, varu droši teikt, ka nakts sudrabaraktuvēs bija viens no spilgtākajiem brīžiem Ziemeļu zemēs un turpinot ceļojumu ikviens no mums varēja pārējiem atkal un atkal ar lepnumu atgādināt  -  to ka: “Es i’ lecs, es i’skrējs, es i zem zemes gulējis un es i’arī pūdētu zivi pats aiztics” – bet par to lai Gustavs ziņo.