Jau pieminētajā ielokā, bez krāšņajiem dabas skatiem, bija arī viens mazs un galīgi necils benzīntanciņš,  kurā mēs nolēmām piestāt un iedzert kafiju. Ārā sniga, tādēļ man galvā bija viena no manām mīļākajām un senākajām ziemas cepurēm, mākslīgās kažokādas ausaine, turpmāk tekstā  - “pižiks”.

Sāka jau krēslot un jāatzīst - kafija ar bija briesmīgi negaršīga, tādēļ mēs ilgi nekavējāmies, bet gan turpinājām grūto ceļu cauri Norvēģijai. Pēc pārsimts kilometriem, pēkšņi, zibens ātrumā cauri manam vēderam izgāja kaut kas līdzīgs elektriskajai strāvai,  vienlaicīgi tas kā bulta uzšāvās arī līdz galvai - es nosarku un uzreiz arī nobālēju, jo mans mīļotais pižiks bija palicis, tūuuur  kaut kūuuuur, kalnu ielokā.

Nokļuvuši Bergenā, mēs ķērāmies pie saviem iecerētajiem darbiem, dienas gāja, un es iegādāju sev jaunu cepuri.  Līdz pienāca vakars, kad mums vajadzēja doties atpakaļ uz Oslo...  Šajā vakarā mūsu draudzīgajā filmētāju komandā radās  izvērsta diskusija, par to,  vai braukt pa šauro kalnaino ceļu un atgūt pižiku, vai tomēr mērot taisnāko maršutu un nonākt galā  daudzmaz pieklājīgā laikā. Puse no komandas (neminēšu kura) aizstāvēja domu, ka tomēr jābūt saprātīgiem un par pižiku man jāaizmirst. Tomēr otra puse, (Mārtiņš un pārējie)  rādīja skābus ģīmjus un pie katras mazākās izdevības tikai daudzināja pižika unikalitāti  un nebeidzamo skaistumu.  Tad nu šīs uzkrītošās dīkšanas rezultātā, tika pieņemts sasteigts  un nepopulārs lēmums, doties kalnos  glābšanas misijā “Pižiku atpakaļ”.

Braucot  aizvien augstāk kalnos, mana lielā apņēmība atgūt cepuri sāka noplakt. Stipri sniga, un ceļa līkumi likās divtik šauri , kā šurpbraucot. Gustavs meistarīgi stūrēja  cauri tuneļiem, garām aizām, izbraucot virāžas un serpentīnus (sīkāku aprakstu, varat lasīt Gustava  ziņojumos ) līdz brīdim, kad pašā kalnu korē nokļuvām kārtīgā ziemeļu sniega vētrā. Šādos laika apstākļos kalnu ceļi Norvēģijā tiek slēgti un mums nācās griezties atpakaļ, tā arī nesasniedzot mazo benzīntanciņu, kurā bija atstāts mans “dārgums”. Oslo mēs sasniedzām tikai nākamajā rītā ap 7:00. Arvienvārdsakot briesmīgi nogurdinoša nakts.

Biju jau samierinājusies, ka mana smukā cepure labākajā gadījumā tiks kādai norvēģu zeltenei, bet sliktākajā gadījumā nonāks kādas “humpalas” nagos, kad pēdējā filmēšanas dienā mums radās iespēja atkal nokļūt tajā pat apvidū un vietā, kas bija vien nieka 89 km (Rīga – Kandava) no cepures. Ne bez diskusijām un zvana uz benzīntanku, kas apstiprināja, ka pižiks ir tur pat, kur pamests, mūsu operators Valdis C. saspļāva rokās un aizstūrēja  mūs  visus pakaļ manai mīļajai cepurei.

Un ko es par šo visu varu tiekt:

1) liels, LIELS paldies maniem kolēģiem: Uģim, Valdim un Gustavam;

2) pižika vērtība ir desmitkāršojusies;

2) sievišķi vienmēr beigās  dabū ko grib! (Obligāti noskatieties brāļu Keonu filmu “sadedzini pēc izlasīšanas”)

Pirmkārt, Norvēģijas vidienē un vispār valstī kā tādā nav autobāņu. Vismaz ne Vācijas un Itālijas izpratnē. Tomēr ceļi ir skaisti ainavas dēļ. Ātrākais atļautais ātrums - 80 km/h. Ļoti labi, nekur jau pa galvu pa kaklu nesteidzamies (pagaidām). Izbraucam no Bergenas pa citu ceļu nekā atbraucām un peidzīvojam pirmo mazo kalnu celiņu šarmu - šauri tunelīši, brīžiem pat bedres ceļa segumā (Nopietni!), apkārt fjordu stāvās sienas un retas ziemeļnieciski vienkāršas mājiņas. Tiekot ārā uz puslīdz nopietnāka ceļa, nonākam pilsētā Voss (acīmredzot, sakars ar bijušo un mirušo kompartijas darboni jau nu nekāda), un šeit pāri fjordam jāceļas ar prāmi, lai turpinātu ceļu pāri kalnu masīvam...turp ved tikai viens ceļš. Nonākot fjorda otrā malā mūs sagaida spēcīgs zēģelis, bet neko... dodam prāmja zellim pieprasītās 164 kronas un rūcinam Opeli garo kalnu tuneļu virzienā. Viens tāds ir pat 5 km garš un iet spirālē - ausis ciet. Pulkstens ir jau tuvu 20:00 un līdz kalnu pārejai atlikuši kādi 30 km, kad sāk pamatīgi snigt. Braucot augstāk sniega putenis jau šķiet kā vētra, vienīgais tuneļos var atelsties no nemitīgās sniega ņirboņas. Forši tie tuneļi.. Nonākot pašā grēdas augšpusē ir pilnīgi skaidrs, ka tā ir sniega vētra un turpinās jau ne pirmo stundu. Visiem sejā priecīgas bažas, arī man, jo es pie stūres. Un raugi, pēc nepilna kilometra še tev!! Sarkanā gaisma trijos variantos, šlagbaums un attieksme - jums nebūs kalnu grēdu sniega vētrā šķērsot. Izrādās norvēģi pat trīs dienas varot netīrīt skarbākajos apgabalos esošos ceļus. Neko...pastāvam zēģelī, lai sajustu 30 m/s spēku un sakņupuši esam spiesti doties atpakaļ uz Voss, jo tikai tur iespējams tikt uz cita ceļa...eehhh atkal prāmis, atkal 164 Kr....un 75 km. Tātad šodien kopumā un rupji rēķinot ar lašu fermas neplānoto apmeklējumu ir nobraukti 300km...hmmm..līdz Oslo no Voss vēl kādi 400.

Nobraucot no kalnaugšas secinam, ka vētra ir sasniegusi arī zemieni. Es joprojām pie stūres. No Voss tiekam uz slavenā E16 ceļa, kurš kartē lepni atzīmēts kā eurovej - dabā tas izpaužas kā pusotras joslas sasnigusi brauktuve, pa kuru visi brauc uz 50 km/h. Un joprojām sniega sķūrus neviens neapdzen. Tā nu cerības par nonākšanu Oslo līdz pusnaktij zūd, labākajā gadījumā tur nonāksim ap 2;00 (ak cik naivas aplēses). Traucamies sniegā un vienā brīdī sākas fūru ballīte uz šī lielceļa. Turklāt katrai otrajai piekabe. Tas ceļš ir par šauru!!! Katrs brīdis kad ar fūri jāsadala pusotra josla, ir ABS brakšķa kulminācija...ātrums nokrīt līdz 30 km/h, brīžiem pat vēl lēnāk. Bet fūres pieklājīgas, piebremzē, citreiz pat apstājas un palaiž šaurākajās vietās pa priekšu...kā savulaik dziedāja K.Dimiters " fūre tā ir sieviete, tikai klāt vēļ stūre!" Izbraucot cauri 25 km garam tunelim (!!!) es eju gulēt aizmugurē un pie stūres nāk Valdis C. Tomēr arī viņa virsvadībā ātrums saglabājas esošais un kā gliemezis velkamies Oslo virzienā...benzīntanki ciet šeit naktīs...kafijas nav un jāiztiek ar kolēģu krākšanu. Tā nu ir.. Kādu laiku gulējis, pamostos no dīkstāves. Izrādās Valdis ir nobraucis vienus 150 km un arī stipri saguris. Un tagad saturieties - ekpāžas vadības grožus savās rokas ņem Marta!!! Mārtiņš ir drosmīgs un zin gandrīz no galvas visu auto žargonu (saļņiks, piļņiks, šķotkas, zapaska..utt...labais!!) Laikrādis mūs vairs nespēj pārsteigt, jo ir jau pēc 3;00...Mēs vienkārši pārstājam izteikt prognozes, cikos nokļūsim Oslo. Es atkal aizmiegu, bet ne uz ilgu. Burtiski spiedzošā caururbjošā balsī es cauri nomidzim dzirdu šādus fīrera cienīgus uzsaukumus "Ber virsū!! Velc ārā!! Žiemdz!!. Tikai ne to...slīdam!! Nē, nopietni - visu laiku slavēto Opeli nes kurp pagadās, bet paga paga..priekšā fūre...pie stūres Marta.. ABS rukšķ kā vepris... Stop. Stāvam. Dzīvi un veseli. Atskan tā pati balss, kas pirms tam..."Vajadzēja bērt virsū! Žmiegt, saproti?! Tad vilktu ārā?! Marta pamāj ar galvu kopā ar filigrānu nozušanu no stūrmaņa vietas. Slepenais komandors ir neviens cits kā šī ziemeļu raidījuma režisors Uģis. Viņš arī režisē tālāko 27 km ceļu līdz Oslo. Starpcitu.. nu jā, ko lai saka..Oslo bijām 7:00...  Pēc divām stundām jau pirmā šīsdienas filmēšana un intervijas, tāpēc nepārmetiet mums, ka nereti hoteļus saucam par mājām un kadrā citkārt mēdzam aizsapņoties.

G.