Šī ir Zviedrijas latvieša Andreja Legzdiņa viesistaba. Kā jau var noprast no konsekventās krāsu izvēles interjera pieskaņošanā apģērbam, Legzdiņa kungs ir dizaineris / arhitekts un cilvēks, kurš atrodas nemitīgā lidojumā. Viņu apciemojām ne tikai tāpēc, ka viņš ir viens no zināmākajiem latviešu  izcelsmes dizaineriem pasaulē un noskaņu meistara Kārļa Skalbes mazdēls, bet tāpēc, ka viņš zin kas ir Ziemeļu dizains, par kuru mēs stāstīsim aprīlī. Priekšplānā ir krēsls, kurš ir veidots pēc putna kaulu uzbūves parauga, un tādēļ ir tik viegls, ka uz tā ir bail apsēsties.

 

Šos veidojumus radījuši Andreja studenti - inženieri. Lai iemācītu šos eksaktos, fizikas likumu kategorijās domājošos jauniešus aizdomāties arī par formu un daili, viņš viņiem liek mīcīt prezervatīvā ielietu ģipša masu un brīnīties, cik plastiskas formas tur rodas.

 

Šis ir mīlīgs skandināvu arhitektūras paraugs, kuru radījuši 3 dizaineri / arhitekti no kantora Claesson Koivisto Rune, kurus apciemojām. Viņiem arī jauka mājaslapa: www.ckr.se. Koka mājiņa nopervēta ar dzelzs vitriolu, tādēļ tā 3 nedēļu laikā iegūst tādu izskatu, kādu Latvijas lauku šķūnīši briedina gadiem. Mājas neredzamajā pusē ir daudz logu, jo ziemeļos ir tumšs, tādēļ gaisma jāuzņem cik nu var. Savukārt šajā mājas pusē logu nav vispār, jo uz šo pusi atrodas mājas īpašnieka sievasmātes rezidence. 

 

Te redzams idejas aizmetnis un gatavais produkts - galda darbarīks no tā paša dizaineru trio.

 

Šis ir zviedriski minimālistisksksks virtuves interjers no 20.gs. 20ajiem gadiem. Te toreiz šiverēja šahtu strādnieki, tagad Juris Zemītis - mūsu filmētājs.

 

Dharma Initiative satiek Džeikobu 155m zem zemes un 200 gadus tālā pagātnē. Aiz muguras, uz augšu un tik pat vēl uz leju ir 20 km garas galerijas, kurās kādreiz atradās sudrabu saturošs iezis.

 

Salas sudrabraktuves. +2 grādi Celsija konstanti visu gadu, un mitrs tā, kā Botāniskā dārza tropu mājā. Izrādās sudraba ieži klintī ir izvietoti kā rozīnes kēksā - kur ir, tur ir milzu masa, bet lai pie tādām tiktu, jārok šādi tuneļi. Strādājot ar rokām, viens šahtieris gadā pavirzījās 12m kalna dzīlēs.

 

Tas kas neizskatās pēc klints sienas, ir iebrukušas galerijas koka balstu paliekas. Mūsdienās parakšanos dziļāk iebrukušajā šahtas daļā lieto kā vingrinājumu līderisma nodarbībās.

 

Uz šahtām bijām paņēmuši līdzi arī mājasdarbus. "Ziemeļu puses" devītās sērijas liela daļa aizkadra tekstu tapa te - 155m zem zemes, 3 dienas pirms ētera. Arī ierunājām tos tepat.

 

Martas balsī pazemes vide atvēra tādu kā Vāgnerisku noti. Tādēļ teksti par Nobela miera prēmijas aizkulisēm dažbrīd skanēja mazliet fatāli. Skatīt un klausīt blakus ierakstu.

 

Lai tiktu uz tualeti, naktī bija jāiet 100m pa šahtas galeriju. Sajūta ir antiklaustrofobiska, jo tā vietā, lai ar katru maņu sajustu to, ka virs tevis ir granīta bluķis Pēterbaznīcas augstumā, prāts vairāk tiecas domāt pa to, ka tuneļos kilometriem uz visām pusēm neviena nav.

 

Martas celle. Gulēt zem zemes traucēja tikai gaisa mitrums un radiatora rūkoņa.

 

Ulvon sala Baltijas jūrā, apmēram 800 km uz ziemeļiem no Rīgas garuma grādiem. Šīs pilsēteles zvejnieki jau gadsimtiem diktē toni siļķes pūdēšanas mākslā. To tad arī devāmies iepazīt. 

 

Uz salas patstāvīgi dzīvo 38 cilvēki. Pārējie atbrauc pa brīvdienām. Gada laikā savācas 80 000 apmeklētāju.

 

Būda Gustavam aiz mugustas ir āra kafetērija, kurā vasarās servē pūdēto siļķi. Tīkls apkārt, lai mušas nespieto.

 

Mūsu stalkers siļķes pūdēšanas mākslā ir vīrs pa kreisi - Rubens Madsens. Profesionāls, augstas klases baltais klauns, kas daudz strādājis arī PSRS. Tik pat augstas klases skaitās arī viņa fermentētā siļķe. Ja parastās, rūpnieciski ražotās tirgo pa 4 eiro bundžā, tad viņa handmade maksā 17 eiras. Mēs pielikām roku pāris bundžu ražošanā. Veikalu plauktos tās būs pēc gada.

 

Izejmateriāls - baltijas siļķe. Tā nav tā, no kuras taisa rollmopšus - šī ir mazāka. Pagaidām smaržo jauki.

 

Diennakti pēc noturēšanas pārsātinātā sāls šķīdumā, lai no siļķes izvilku asinis, tām griežam nost galvas un ķidājam. Ārā un iekšā mīnus divi.

 

See you next year! Uzlejam uz pusi vājāku sālījumu un atstājam uz gadu. Bet vispār produkts ir gatavs jau pēc 8 nedēļām.

 

Rubens ir vienīgais kurš siļķes skābē arī ozolkoka mucās. Pēc šādas sagatavošanās pat sāk gribēties paprovēt.

 

Šādi izskatās cilvēks, kad tam blakus tikko ir atvērta surstromming jeb skābās siļķes bundža.

 

Bet šīs ir ar līdzīgu metodi ieskābētas 2 sejas.

 

Gadu skābēts gardumiņš. Pirms likt bundžā, katra siļķe rūpīgi jānovērtē - derīga ir ļoti maza daļa no produkcijas. Ja godīgi - gadu pūdēta siļķe smird krietni labāk par 8 nedēļas veco. Šo arī pagaršojām.

 

Vienu pašu jau neēd - vislabāk servēt ar maizi, kartupeļiem, skābo krējumu, tomātiem, dillēm un sīpoliem. Operators Juris apēda visvairāk.

 

Šeit, pirms 108 gadiem atradās pašu pirmo publisko orientēšanās sacensību pasaulē, pats pirmais kontrolpunkts. Piedalījās 5 orientieristi.

 

Ar šo bildi fotostāstu beidzu. Brīnišķīgu rūnakmeni, kuru apskatījām šīs pašas dienas vakarā, pataupīšu raidījumam:)

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Jau pieminētajā ielokā, bez krāšņajiem dabas skatiem, bija arī viens mazs un galīgi necils benzīntanciņš,  kurā mēs nolēmām piestāt un iedzert kafiju. Ārā sniga, tādēļ man galvā bija viena no manām mīļākajām un senākajām ziemas cepurēm, mākslīgās kažokādas ausaine, turpmāk tekstā  - “pižiks”.

Sāka jau krēslot un jāatzīst - kafija ar bija briesmīgi negaršīga, tādēļ mēs ilgi nekavējāmies, bet gan turpinājām grūto ceļu cauri Norvēģijai. Pēc pārsimts kilometriem, pēkšņi, zibens ātrumā cauri manam vēderam izgāja kaut kas līdzīgs elektriskajai strāvai,  vienlaicīgi tas kā bulta uzšāvās arī līdz galvai - es nosarku un uzreiz arī nobālēju, jo mans mīļotais pižiks bija palicis, tūuuur  kaut kūuuuur, kalnu ielokā.

Nokļuvuši Bergenā, mēs ķērāmies pie saviem iecerētajiem darbiem, dienas gāja, un es iegādāju sev jaunu cepuri.  Līdz pienāca vakars, kad mums vajadzēja doties atpakaļ uz Oslo...  Šajā vakarā mūsu draudzīgajā filmētāju komandā radās  izvērsta diskusija, par to,  vai braukt pa šauro kalnaino ceļu un atgūt pižiku, vai tomēr mērot taisnāko maršutu un nonākt galā  daudzmaz pieklājīgā laikā. Puse no komandas (neminēšu kura) aizstāvēja domu, ka tomēr jābūt saprātīgiem un par pižiku man jāaizmirst. Tomēr otra puse, (Mārtiņš un pārējie)  rādīja skābus ģīmjus un pie katras mazākās izdevības tikai daudzināja pižika unikalitāti  un nebeidzamo skaistumu.  Tad nu šīs uzkrītošās dīkšanas rezultātā, tika pieņemts sasteigts  un nepopulārs lēmums, doties kalnos  glābšanas misijā “Pižiku atpakaļ”.

Braucot  aizvien augstāk kalnos, mana lielā apņēmība atgūt cepuri sāka noplakt. Stipri sniga, un ceļa līkumi likās divtik šauri , kā šurpbraucot. Gustavs meistarīgi stūrēja  cauri tuneļiem, garām aizām, izbraucot virāžas un serpentīnus (sīkāku aprakstu, varat lasīt Gustava  ziņojumos ) līdz brīdim, kad pašā kalnu korē nokļuvām kārtīgā ziemeļu sniega vētrā. Šādos laika apstākļos kalnu ceļi Norvēģijā tiek slēgti un mums nācās griezties atpakaļ, tā arī nesasniedzot mazo benzīntanciņu, kurā bija atstāts mans “dārgums”. Oslo mēs sasniedzām tikai nākamajā rītā ap 7:00. Arvienvārdsakot briesmīgi nogurdinoša nakts.

Biju jau samierinājusies, ka mana smukā cepure labākajā gadījumā tiks kādai norvēģu zeltenei, bet sliktākajā gadījumā nonāks kādas “humpalas” nagos, kad pēdējā filmēšanas dienā mums radās iespēja atkal nokļūt tajā pat apvidū un vietā, kas bija vien nieka 89 km (Rīga – Kandava) no cepures. Ne bez diskusijām un zvana uz benzīntanku, kas apstiprināja, ka pižiks ir tur pat, kur pamests, mūsu operators Valdis C. saspļāva rokās un aizstūrēja  mūs  visus pakaļ manai mīļajai cepurei.

Un ko es par šo visu varu tiekt:

1) liels, LIELS paldies maniem kolēģiem: Uģim, Valdim un Gustavam;

2) pižika vērtība ir desmitkāršojusies;

2) sievišķi vienmēr beigās  dabū ko grib! (Obligāti noskatieties brāļu Keonu filmu “sadedzini pēc izlasīšanas”)