Pirmkārt, Norvēģijas vidienē un vispār valstī kā tādā nav autobāņu. Vismaz ne Vācijas un Itālijas izpratnē. Tomēr ceļi ir skaisti ainavas dēļ. Ātrākais atļautais ātrums - 80 km/h. Ļoti labi, nekur jau pa galvu pa kaklu nesteidzamies (pagaidām). Izbraucam no Bergenas pa citu ceļu nekā atbraucām un peidzīvojam pirmo mazo kalnu celiņu šarmu - šauri tunelīši, brīžiem pat bedres ceļa segumā (Nopietni!), apkārt fjordu stāvās sienas un retas ziemeļnieciski vienkāršas mājiņas. Tiekot ārā uz puslīdz nopietnāka ceļa, nonākam pilsētā Voss (acīmredzot, sakars ar bijušo un mirušo kompartijas darboni jau nu nekāda), un šeit pāri fjordam jāceļas ar prāmi, lai turpinātu ceļu pāri kalnu masīvam...turp ved tikai viens ceļš. Nonākot fjorda otrā malā mūs sagaida spēcīgs zēģelis, bet neko... dodam prāmja zellim pieprasītās 164 kronas un rūcinam Opeli garo kalnu tuneļu virzienā. Viens tāds ir pat 5 km garš un iet spirālē - ausis ciet. Pulkstens ir jau tuvu 20:00 un līdz kalnu pārejai atlikuši kādi 30 km, kad sāk pamatīgi snigt. Braucot augstāk sniega putenis jau šķiet kā vētra, vienīgais tuneļos var atelsties no nemitīgās sniega ņirboņas. Forši tie tuneļi.. Nonākot pašā grēdas augšpusē ir pilnīgi skaidrs, ka tā ir sniega vētra un turpinās jau ne pirmo stundu. Visiem sejā priecīgas bažas, arī man, jo es pie stūres. Un raugi, pēc nepilna kilometra še tev!! Sarkanā gaisma trijos variantos, šlagbaums un attieksme - jums nebūs kalnu grēdu sniega vētrā šķērsot. Izrādās norvēģi pat trīs dienas varot netīrīt skarbākajos apgabalos esošos ceļus. Neko...pastāvam zēģelī, lai sajustu 30 m/s spēku un sakņupuši esam spiesti doties atpakaļ uz Voss, jo tikai tur iespējams tikt uz cita ceļa...eehhh atkal prāmis, atkal 164 Kr....un 75 km. Tātad šodien kopumā un rupji rēķinot ar lašu fermas neplānoto apmeklējumu ir nobraukti 300km...hmmm..līdz Oslo no Voss vēl kādi 400.

Nobraucot no kalnaugšas secinam, ka vētra ir sasniegusi arī zemieni. Es joprojām pie stūres. No Voss tiekam uz slavenā E16 ceļa, kurš kartē lepni atzīmēts kā eurovej - dabā tas izpaužas kā pusotras joslas sasnigusi brauktuve, pa kuru visi brauc uz 50 km/h. Un joprojām sniega sķūrus neviens neapdzen. Tā nu cerības par nonākšanu Oslo līdz pusnaktij zūd, labākajā gadījumā tur nonāksim ap 2;00 (ak cik naivas aplēses). Traucamies sniegā un vienā brīdī sākas fūru ballīte uz šī lielceļa. Turklāt katrai otrajai piekabe. Tas ceļš ir par šauru!!! Katrs brīdis kad ar fūri jāsadala pusotra josla, ir ABS brakšķa kulminācija...ātrums nokrīt līdz 30 km/h, brīžiem pat vēl lēnāk. Bet fūres pieklājīgas, piebremzē, citreiz pat apstājas un palaiž šaurākajās vietās pa priekšu...kā savulaik dziedāja K.Dimiters " fūre tā ir sieviete, tikai klāt vēļ stūre!" Izbraucot cauri 25 km garam tunelim (!!!) es eju gulēt aizmugurē un pie stūres nāk Valdis C. Tomēr arī viņa virsvadībā ātrums saglabājas esošais un kā gliemezis velkamies Oslo virzienā...benzīntanki ciet šeit naktīs...kafijas nav un jāiztiek ar kolēģu krākšanu. Tā nu ir.. Kādu laiku gulējis, pamostos no dīkstāves. Izrādās Valdis ir nobraucis vienus 150 km un arī stipri saguris. Un tagad saturieties - ekpāžas vadības grožus savās rokas ņem Marta!!! Mārtiņš ir drosmīgs un zin gandrīz no galvas visu auto žargonu (saļņiks, piļņiks, šķotkas, zapaska..utt...labais!!) Laikrādis mūs vairs nespēj pārsteigt, jo ir jau pēc 3;00...Mēs vienkārši pārstājam izteikt prognozes, cikos nokļūsim Oslo. Es atkal aizmiegu, bet ne uz ilgu. Burtiski spiedzošā caururbjošā balsī es cauri nomidzim dzirdu šādus fīrera cienīgus uzsaukumus "Ber virsū!! Velc ārā!! Žiemdz!!. Tikai ne to...slīdam!! Nē, nopietni - visu laiku slavēto Opeli nes kurp pagadās, bet paga paga..priekšā fūre...pie stūres Marta.. ABS rukšķ kā vepris... Stop. Stāvam. Dzīvi un veseli. Atskan tā pati balss, kas pirms tam..."Vajadzēja bērt virsū! Žmiegt, saproti?! Tad vilktu ārā?! Marta pamāj ar galvu kopā ar filigrānu nozušanu no stūrmaņa vietas. Slepenais komandors ir neviens cits kā šī ziemeļu raidījuma režisors Uģis. Viņš arī režisē tālāko 27 km ceļu līdz Oslo. Starpcitu.. nu jā, ko lai saka..Oslo bijām 7:00...  Pēc divām stundām jau pirmā šīsdienas filmēšana un intervijas, tāpēc nepārmetiet mums, ka nereti hoteļus saucam par mājām un kadrā citkārt mēdzam aizsapņoties.

G. 

Tāds izskatās šī ceļojuma teams. Tas nefokusā ir Gustavs, tad Marta, kameras cilvēks Valdiņš Celmiņš un es, Uģis Olte. Kafija norvēģiem ir tikpat štruntīga kā Amerikā un Lukoil benzīntankos Latvijā, tādēļ brīdis, kad beidzot atradām kafiju, kas ir šī vārda vērta, tika fiksēts pagaidām vienīgajā šī ceļojuma komandas fotogrāfijā.

Tas dampis tur aizmugurē ir prese, kas ar 500 tonnas stipru tvērienu ir spējīga iespiest zelta gabalā slavenā dinamīta izgudrotāja Alfrēda Nobela ģīmi. Šo uzdevumu šī prese veic reizi gadā, kad Oslo kundziņi gatavojas sumināt kādu no pasaules miera vēstnešiem.

Lūk, gandrīz īsts Nobeļa miera medālis. No īstā atšķiras ar to, ka tam trūkst teksta gravējums sānā. Un šis nevienam vēl nav pasniegts. Arī Rainim nē.

Šādos krātiņos rekordtempos aug mutanti, ko mēs saucam par Norvēģijas lasi. Pēc šeit redzētā un dzirdētā šo te produktu saukt par normālu zivi būtu tas pats, kas kultūrismu saukt par kultūru. Tas lops 2 gadu laikā izaug līdz 4kg svaram un visā pasaulē tos noēd tādā masā, ka norvēģi spēj tik ražot. Piemēram, šajā fjordā atrodošos lašu fermu krātiņos šobrīd atrodas tik pat daudz uzkačāto lašu, cik visā Atlantijas okeānā dabīgo.

Lūk arī viņi. Tā lampa domāta lašu mānīšanai - viņi domā, ka ir tik gaišs kā vasarā un nedomā par nārstu. Bet par spīti tam, ļoti liels skaits audzēto lašu izmūk un ar savu anbolisko sēklu piesmej savvaļas lašu ikriņus. Vai otrādi.

Valdiņš ieprovē kārtējo ziemeļnieku pārpratuma pēc radušos delikatesi - Rakfisk, jeb pūdēto foreli. Gatavo to tāpat kā skābus kāpostus, tikai kāpostu vietā liek veselas foreles. Fakts, ka mēs to darījām hoteļa nummuriņā jau der kā atbilde uz to, kā garšoja. Nekā ekstrēma. Skābie kāposti jau ar nav nekas traks.

Rakfisk visā savā oranžībā. Norvēģi to smeķē pa Ziemassvētkiem. Jo santaklauss nāk uz smaku.

Norvēģu augstkalnu ceļi atgādina sirreālu kompīšspēli - rene cietā sniegā, kas marķēta ar uz pīckām saspraustiem atstarotājiem. Ja to nebūtu, tad sniega šķūres nezinātu kur braukt tad, kad ceļu aizputina. Šīs spēles bosa līmeni mēs sasniedzām 2 dienas vēlāk, bet par to uzrakstīs mūsu satiksmes apskatnieki.

Tas metāla mudžeklis ir ultrašiks mikroskops, kas vielu spēj apskatīt nano mērogos. Tie ir izmēri, kuros var ieraudzīt atsevišķus atomus un kur pavisam reāli darbojas kvantu fizikas likumi. Sieviete labajā pusē ir šī aparāta autore, kura mums daudz ko pastāstīja. Mēs gan nesaprotam, vai kaut ko sapratām. 

Viens nanometrs ir miljardā daļa no metra. Videokameras izšķirspēja atpaliek, taču es ceru izmēram nav nozīmes.

Un visbeidzot - šādi izskatās dabai visdraudzīgākie auto pasaulē. Elektromobīļiem Norvēģijas galvaspilsētā pienākas bezmaksas autostāvvietas un bateriju lādēšana uz valsts rēķina. Mums šķita ka viņiem pienāktos arī normāls dizains, nu, vismaz nedaudz tālāk no putekļusūcēju estētikas.

Tomēr mans stāsts ir par sniega šķūriem, kuriem Norvēģijas sniegotie ceļi ir vienīgā stihija. Tā - braucam iekšā no Zviedrijas Norgē...aiz muguras 400 km tīra ceļa un tikai viens  makdonalds. Esam nenoteiktā robežpunktā....Nato, Šengena, zviedru, norvēģu...kāda atšķirība - vide mainās uz aci. Kalni kļūst stāvāki, ceļa zīmes dzeltenas un snieg vairāk. Pēc katriem 10 km snieg vēļ vairāk...skaidrs, būs skaisti. Igors Siliņš tomtomm navigācijas aparātā dramatiski ziņo, ka nemetīgi jāieņem  vai nu "trešo labo" vai nu "trešo kreiso"...skatamies savos krājumos un secinam, ka labi ja pietiek vienai Siliņa kaprīzei...Stilinsh, saproties... Pēc 100 km pieredzes norvēģu zemē izvairīšanās no maksas ceļiem ļauj Siliņam stilot vēl uzstājīgāk - viņš mūs ved caur zemes ceļiem (Norvēģijā!) , turklāt nevienu nepamet ilūzija, ka braucam pa apli. Nekas. Ciešam ar smaidu. Tomēr nepatīk, kad zime Oslo ir uz vienu pusi, bet Stilinsh trenc uz otru. Skaidrs -  jauni ceļi jauna navigācija. Braucam pa zīmēm. Snieg daudz. Klausamies alternatīvu noskaņas mūziku, brīžiem dziedam, lielas egles aiz loga, Volvo neapdzen... Un te pēkšņi priekšā slavenais skandināvu traffic aplis, aiz kura mirdz dzeltenas avārijas bākugunis, bet avārijas nav. Varbūt ved kaut ko militāru, kādu raķeti vai naftas uzparikti. Ne-e..sniega šķūri!! Divi! Lielie! Iet švunkā, bet lēni - 40 km/h. Esam 70 km pirms Oslo. Nevar būt ka Norgi bremzē sniegs. Neticu. Mūzika nepalīdz. Pie stūres ir Valdis Celmiņš, operators un viņa skatu traucē logu birstes, kurām sasnigusī sniega kārta traucē blīvi noberzt logus - paliek ūdens piles un svīdums. Traucē mentāli, turklāt 40 km/h - jebkuršh normālais rīdzenieks jau sen būtu ar 4 punktiem un pretenzijām, bet mūs garām nelaiž sniega šķūris!! Ar Valdi spriežam, ka varbūt tomēr apdzīt, bet tajā brīdī garām teš sabiedriskais ar pilnu uzkabi!! Labi - mēģinam mēs ar'! Bet snieg nežēlīgi. Pa priekšu brauc divi šķūri uz 40 km/h, es pat teiktu, ka traucās. Labajā lāpstas pusē šķiežas tonna sniega sekundē. Ar Valdi C. izlemjam traukties garām, jo 40 km/h besī ārā un Marta S. ar Uģi O. vispār sēž aizmugurē. Mums ir Opelis... Patraucamies garām sabiedriskajam..bišku sanes...līdzko esam garām tas pamirkšķina avārijas ugunis...Ko? Par ko paldies? Vienalga! Ejam garām pirmajam šķūrim. Izdodās. Nesanes necik. Tagad esam pa vidu starp diviem šķūriem. Pēc minūtes iezogas pirmā stulbā sajūta, ka tā nevajadzēja. Kaut kas nav pareizi. Nav ne viegli braukt ne mūzika vairs patīk. Uģis un Marta jau ir gandrīz pirmajās rindās. Spriedze. Es zvēru!! ... Situācija tāda, ka pirmais šķūris turās pie joslas ārējās kreisās (Siliņam šitāds svešs) malas, bet otrs šķūris mums aiz muguras, bet pie labās malas. Esam sniega monstru konflikta diognālē!!! Un šie ir uzstājīgi. Mūsu Opelim nav ne lāpstas ne birstes, tikai ziemas riepas, līdz ar to konkurence švaka un labo spoguli skar TRAKTORR skats... nav divu šaubu, ziemeļu šķūri nešķiro markas, bet gan pastumj malā...tādus, kā mēs, kas sniega stihijas laikā grib pirmie nokļūt Oslo. Pat vēl sliktāk - pēc brīža, kad saprotam, ka mūsu manevrs ir kļūdains, mums garām patešš sabiedriskais.... Un tikai nākamajā dienā mums Oslo elektromobīļu galvenais kurators paziņo, ka tā vajag un tā esot. Drošības dēļ - turklāt šķūru šoveri esot speciāli trennēti izspiest no trases lieko Opeli lielā sniega gadījumos. Esam sveiki un veseli tik un tā un baudam līdzpaņemto!!!:) Čīrzzz! Un Norge dārga..lakī straik kādi 6 Ls...

Manī pamostas Gustavs ar nejauku jautājumu: ar ko viņi ir labāki kā mēs? Ar to, ka uzsmēķē turpat, prāmja šaurajā gaitenī uzreiz, izejot no kajītes? Ar to, ka apvēlies “baltā apkaklīte”, ieņēmis pār mēru, uzkrītoši grābstās gar jaunu meiteni.lv rozā krekliņā, kura tikpat uzkrītoši tam pretojas?  Vai ar to, ka vidusskolnieces, pievarējušas daļu savu kompleksu, uzspīlējušas mazus mazus, pavisam melnus mini – tā, ka pāri jostas vietai pārvēlies viss, kas vien var pārvelties... ?

Tomēr – stop, stop, pēc pirmās darba dienas Oslo viss atkal nostājas savās vietās. Neuzbāzīgi, laipni un draudzīgi elektromobīļu fani, kas zin, ko dara, un deg par savu lietu. Kundze, kas norvēģiskā atturīgumā mūs laipni iepazīstina ar Nobela Miera prēmijas vēsturi un uz jautājumu par kurioziem vien uzsmaida un viegli nošūpo galvu. Vēl: divi jauni cilvēki  pieklusinātā lepnumā stāsta par pašu izlolotām lampām, kas guvušas atzinību skandināvu elites aprindās.

Te viss ir kārtībā, attiecība starp publiku uz prāmja un mūsu stāstu varoņiem ir pareiza. Tā ir harmoniska. Arī pie mums šī attiecība ir pareiza, tikai varbūt daļskaitlis ir saminīts vietām ar dalītāju.

Velo infrastruktūru izmēģinām jau dienu pirms oficiālās filmēšanas. Divatā kopā ar skaņu operatoru Aigariņu, kurš, šķiet piesavinājies kaut kādu pozitīvisma esenci un ir gatavs gulēt ar velosipēdu vienā gultā. Taču kā jau visās ziemeļvalstīs, arī šeit ļaudis dzīvo pēc reglamenta un atļaut vakarā ienest velosipēdus viesnīcā neviens īsti neraujas.

Nācās pabraukāt dažas stundiņas.

Taisnību sakot dāņi uztur diezgan lielu velo ātrumu. Rīgā esmu pieradis lavierēt starp automašīnām un justies savā ziņā kā karalis. Šeit nākas rēķināties ar citiem velo braucējiem. Un kad tu saņem izsaucienu “pas pa” (uzmanies) no sirmas kundzītes, kas aiznesas tev garām ar pilnu iepirkumu grozu uz bagāžnieka, tu saproti, ka ne velna nejēdz no velo braukšanas pilsētā. Tāds postpadomju latvietis kā es nekad nav domājis par patiešām reālu velosipēdistu noteikumu ievērošanu pilsētā. Šeit tā ir nepieciešamība.

Nejauši nokļūstam Ostre Anleg – parkā, kurš ir oāze tuksnesī. Tā ir eiroremontu mīlošiem latviešiem pilnīgi nesaprotama parku kultūra. Šeit ir izveidoti celiņi, sastādīti krūmi un koki un ar to arī visa darbošanās beigusies. Neviens nevāc kritušās lapas, koku zarus, daba šeit dara savu darbu. Šķiet, tā ir jau nākošā pakāpe pilsētas apzaļumošanā. Pakāpe līdz kurai var nokļūt tikai caur bezjēdzīgiem eiroremontiem un nomācošu mauriņu pļaušanu.

Lai gan, ir vēl viena iespēja, kā likt latviešiem saglabāt vairāk dabas pilsētā. Nedot parku uzturētājiem pārāk daudz naudas, kā tas notiek, piemēram, ar vecajiem Lielajiem kapiem pie Senču ielas.

Bet tas jau vairs nav stāsts par Ziemeļvalstīm.

Stāsts par velokultūru Kopenhāgenā, Dānijā raidījumā "Ziemeļu puse" skatāms jau šo svētdien 16:30 vai 23:05, bet pēc tam - portālā Diena.lv un šeit.

Uzzinot aptuveno raidījuma fromātu, man bija pilnīgi skaidrs, ka tādu iespēju nedrīkst palaist garām. Savlaik mācoties ziemeļvalstu ģimnāzijā un fantastiskā kārtā to absolvējot, man prātā palikušas visgaišākās un siltākās atmiņas no dāņu valodas stundām un ziemeļvalstu kultūrvēstures semināriem. Turklāt no skolas braucām apmaiņas braucienos uz Norvēģiju. Vārdu sakot ar šo globusa daļu līdz tam brīdim bija izveidojusies jau mentāla nabassaite. Un raugi - šo dzirdot producents izsaucās "Tiešām!?"" Tā es dabūju šo darbu, ar visām ekstrām...man pat atļāva piedalīties pirmatējā kastingā uz blakus vadītāja vietu, kura bija iecerēta kādai daiļā dzimuma pārstāvei, kura savukārt pašā sākumā nebija Marta. Gadījās tā, ka pirmā kandidāte savas dzīves ceļā sastapa daudz nopietnāku izaicinājumu nekā raidījuma vadīšanu ar mani un devās prom. Vēl vienam kāstingam es nebiju gatavs... tāpēc producenti izdarīja stratēģiski apsveicamāko soli - uzaicināja Martu. Un arī viņa tagad mīl ziemeļus.

Gustavs

Marta ziemā, Somijas ezerā